Gourmand Guide

Gaisīgā nostalģija créme chantilly

Putukrējums. Vai nav fascinējoši, ka 21. gadsimtā šī vienkāršā, gaisīgā saldā krējuma pagatavošanas metode joprojām ir aktuāla un daudzu cilvēku iecienīta?
Reading time 7 minutes

“Putukrējums. Vai nav fascinējoši, ka 21. gadsimtā šī vienkāršā, gaisīgā saldā krējuma pagatavošanas metode joprojām ir aktuāla un daudzu cilvēku iecienīta? Lai arī kā mūsdienu šefpavāri necenstos mūs pārsteigt, cilvēku dvēseles tiecas pēc vienkāršā. Pēc kaut kā pazīstama un viegli nostalģiska. Pēc maiguma. Baudas. Bērnības atmiņām. Miglā tīta naivuma, kas līdzinās mātes pienam uz lūpām. Sniegt laimi ir tik viegli!”

/Kate Erharde/

1607093338014842 image4

Stāvot pie loga Centrālparka dienvidu daļas dzīvoklī un ar skatienu pavadot Ņujorkas skrejošo ritmu, Dr. Bernšteins nesteidzīgi aizdomājās par tuvākajiem nākotnes plāniem. Ar stēviju pārsaldināta kafija, “NY Times” avīze, pašpagatavotais croque monsieur sendvičs un darbs līdz vakaram. Pēc tam ieiet veikalā “Whole Foods, bet brīvdienās kopā ar sievu un tuvākajiem draugiem uz kādu no Manhetenas restorāniem. “Le Bernardin”? “Daniel”? “Per Se”? Varbūt uz “Jean Georges”? Ieiet “Plaza Hotel” pēc “Lady M Cake Boutique” kūciņām vai iegriezties veikalā “Bergdorf Goodman” turpat uz stūra 5. avēnijā, lai noskatītu sievai kādu kleitu, kuru viņa pati nekad nepirktu. Maiami dienvidu piekraste ziemā, Telaviva pavasarī un Eiropa vasarā. Dr. Bernšteins bija dāsns un komunikabls vīrs — viņš Ņujorkas taksistiem vienmēr atstāja 1 dolāru dzeramnaudā un nesatraucoties varēja šķērsot lielpilsētas neprognozējamās krustceles pie sarkanās gaismas. Tāda bija Dr. Bernšteina rutīna pēdējos 30 gadus. Viņš mīlēja izcilus vīnus un pētīja restorānu ēdienkarti kā dārgumu karti, lai izraktu no tās īsto dārgumu lādi, kas vēl vairāk aizrautu nezināmajā vai, gluži otrādi, ietītu nostalģiskā tālās bērnības apskāvienā.

 

Kādā siltā vasaras dienā Dr. Bernšteins ar sievu ieplānoja nelielu atvaļinājumu Vīsbādenē. Vīsbādene ir skaista, bezkaislīga mazpilsētiņa Vācijas dienvidos, kurā galvenokārt dzīvo turīgi vācu pensionāri un ģimenes, kas tajā ātri vien iepazinušas mierīga dzīvesveida prioritātes. Protams, jāpiemin leģenda par to, ka tieši Vīsbādenes kazino Fjodoram Dostojevskim radās iedvesma uzrakstīt romānu “Spēlmanis” — Dostojevskis tajā pēc brauciena uz Parīzi un šķiršanās ar tā laika femme fetale Polinu Suslovu nospēlēja visu savu naudu. Vairākkārt.

 

Turpat blakus kazino esošajā viesnīcā “Nassauer Hof”, kurā Bernšteini apmetās, atrodas vienas Mišelina zvaigznes restorāns “Ente Bistro. Restorāns ir slavens ar savu ente jeb pīli, kuru pēc franču kulinārijas tradīcijām servē pie galda.

 

Iespējams, maldinošais uzskats, ka amerikāņi visiem ēdieniem pievieno kečupu un nezina, kur atrodas Eiropa, lika viesmīlim un šefpavāram atslābt.

 

“Ja jau restorāna nosaukumā ir minēta pīle, tad to mēs arī ņemsim,” ar platu smaidu un ilgi nedomājot, atbildēja Bernšteina kungs. Bernšteini veikli tika galā ar citiem ēdienkartes piedāvājumiem, uzkodā papildus paņemot pīļu aknu parfē ar rīslinga želeju un zaļo zirnīšu krēmzupu ar brioša maizi.

 

Vakars ritēja gluži kā tautas deju ansamblī — ar smiekliem, vīna glāžu skandināšanu un kāju trīšanu zem galda, līdz beidzot pienāca pīles kārta. Un te nu Bernšteinus sagaidīja nepatīkams pārsteigums! Viesmīlis lepni nesa Bernšteiniem pīles krūtiņu, līdz pamanīja daktera dusmās zvērojošās acis un redzēja, kā kundzei no negaidīta pārsteiguma pusizēstā zupā iekrīt suvenīru veikaliņā pirkta kaklarota.

 

No Bernšteina mutes birstošās “laipnības” labāk izlaidīsim. Šefpavāra un viesmīļa vidū bija radies neizprotams pārpratums. Tā vietā, lai pīli graciozi servētu un pasniegtu pie galda, kā tas pienāktos īstā franču restorānā, šefpavārs veica “ķirurģisko operāciju” virtuvē bez lieciniekiem.

 

Viesmīlis atvainojās tālajiem viesiem un solīja pīli izņemt no rēķina. Piedzīvojis ugunskristības, viņš ar trīcošām rokām piedāvāja pārim pasūtīt desertu…

“Cerams, ka jūsu šefpavārs vismaz créme chantilly pratīs pagatavot, neapēdot to virtuvē?” ar ironisku smīnu vaicāja dakteris.

Un šoreiz šefpavārs nepievīla...

 

Iespējams, ne visi zina, ka putukrējuma vēsture ir senāka par J. S. Baha radītajiem skaņdarbiem. Tas iekļauts receptēs, kas datētas ap 1549. gadu Itālijā un 1604. gadu Francijā. Oksfordas angļu vārdnīcā par “putukrējumu” to pirmo reizi nodēvēja 1673. gadā, taču ir zināmi arī avoti, kas liecina, ka 1629. gada franču recepšu grāmatā ir ieraksts par crème fouettée jeb putukrējumu. Pēc tam, 18. gadsimta beigās, Eiropas un Krievijas karaļnamu elites aprindās parādījās jauns kulinārais trends — saldinātais putukrējums jeb créme chantilly. Saldo putukrējumu gatavo no saldā krējuma, vaniļas un pūdercukura. Atvēsinātu saldo krējumu kopā ar vaniļas pastu un pūdercukuru kuļ, līdz tas kļūst gaisīgs, un to tradicionāli pasniedz ar sezonālām ogām vai augļiem. Klīst dažādi mīti un versijas par saldā putukrējuma izgudrotāju, taču līdz pat mūsdienām tas tā arī īsti nav noskaidrots.

 

Secinājums: cilvēki bieži vien kļūdās, taču kāda iemesla dēļ nespēj atzīt savas kļūdas, pirms nav pieķerti. Tomēr cilvēki māk arī piedot. Un, kad tas ir jādara, tad noteikti — ar putukrējuma ūsām!

1607093429685344 image1

Saldais putukrējums Ziemassvētku noskaņā (2–3 porcijām):

  • 500 ml atvēsināta saldā krējuma;

  • ½ tējkarote vaniļas pastas;

  • 2 ēdamkarotes pūdercukura;

  • šķipsniņa malta kanēļa;

  • tumšā šokolāde (pēc izvēles);

  • apelsīna šķēles.

 

Pagatavošana:

Augstā bļodā (ideāli — cilindra formas) ar mikseri kuliet saldo krējumu, pūdercukuru un vaniļas pastu, līdz izveidojas gaisīga masa. Kārtojiet bļodiņās. Dekorējiet ar apelsīna šķēlēm, šokolādes drumstalām un šķipsniņu kanēļa. 

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt