Art

Agnija Mirgorodska | Mākslas vārdā

Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) dibinātāja, direktore un komisāre.
Reading time 17 minutes

Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) dibinātāja, direktore un komisāre. Dzimusi Sanktpēterburgā Krievijā, viņa ir daudz ceļojusi un apguvusi valodas, mācījusies politoloģiju un mākslas biznesu. Pieņēmusi lēmumu sākt pat- stāvīgu darbību nekomerciālā jomā, viņa izstrādāja biennāles koncepciju. Pirms dažiem gadiem Agnija pārcēlās uz dzīvi Rīgā un 2018. gadā organizēja pirmo RIBOCA biennāli, kuras kuratore bija Beļģijā dzīvojošā grieķiete Katerina Gregosa. Piecus mē- nešus ilgajā pasākumā piedalījās 104 mākslinieki (to skaitā 10 radošās grupas) no dažādām pasaules valstīm, kuri bija atveduši uz Rīgu 141 darbu. Pasākumu apmeklēja 55 tūkstoši interesentu. Mērķis ir izvirzīts, drīz varēsim skatīt RIBOCA2.

1559121499602839 4 1970 grinbergs 1972 1 pm
Andris Grīnbergs [LMC] | Akcija «Jēzus Kristus kāzas» | Carnikava, 1972 Dalībnieki: Andris Bergmanis, Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Andris Grīnbergs, Inta Jaunzema (Grīnberga), Ninuce Kaupuža, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš, Eižens Valpēters

Kā jūsu dzīvē ienāca māksla?

Mana ģimene ar to nav saistīta, interese par mākslu
bija iekšējs impulss. Mani vienmēr saistījis viss, kas ļauj pacelties virs ikdienības un piešķirt realitātei papildu jēgas slāni – vai tie būtu filozofiski teksti, renesanses gleznas vai netradicionāli teātra uzvedumi. Man bija nepieciešama kultūra šā vārda visplašākajā nozīmē. Šī vajadzība rada dažādas izpausmes, man tas bija eksistenciāls jautājums. Es ļoti mīlu teātri un esmu redzējusi ne vienu vien pasaules līmeņa izrādi, tomēr šajā jomā esmu diezgan konservatīva. Esmu pārliecināta, ka nav nekā labāka par krievu dramatisko teātri, man tas ir tuvs pilnībai. Esmu dzimusi un augusi Sanktpēterburgā, kur kultūra ieskauj cilvēku. Dzīvoju blakus Ermitāžai un pavadīju tur daudzas stundas, skatoties un mācoties, bieži gāju uz iemīļoto Rembranta zāli, līdz pamazām tā kļuva par savdabīgu nepieciešamību. Šķita, ka māksla ļauj iepazīt dzīvi tās pilnībā. Šķiet, tāpēc arī aizraujos ar valodām, tās piešķir apkārtējai pasaulei papildu dimensijas. Mācoties valodas, mēs paplašinām savu priekšstatu par dažādām kultūrām un paceļam jaunā līmenī pasaules skatījumu. Man valodu apgūšana ir fundamentāls instruments.

Pēc specialitātes esat lingviste...

Jā. Pārsteigta par Florences un Venēcijas skaistumu, es sāku mācīties itāliešu valodu. Aptuveni sešpadsmit gadu vecumā apjautu, ka gribu kaut kā tuvināties Itālijas kultūrai un visam, ko redzēju pirmajā ceļojumā. Veltīju tam piecus gadus, un man ļoti paveicās – piederu beidzamajai paaudzei, kuru mācīja vecās krievu erudītu skolas profesori. Šķiet, tagad pasaule vairs «neražo» cilvēkus, kuri līdzinās staigājošām enciklopēdijām. Vēlāk ieguvu bakalaura grādu kā spāņu valodas speciāliste. Mācību laiks bija diezgan grūts, bet ļoti vērtīgs, jo aiz katras valodas stāv vēsture, literatūra un māksla. Tā es izveidoju bāzi, kas joprojām ir mans orientieris.

Cik valodās jūs runājat?

Krievu, angļu, itāliešu, spāņu un lietuviešu. Esmu pa pusei lietuviete, un lietuviešu saknes man ir ļoti svarīgas. Mamma bija eiropeiski orientēts cilvēks, un mana domāšana nekad īsti nesaskanēja ar krievu mentalitāti, es bieži jutos kā autsaidere. Mājās runājām lietuviešu valodā, man un jaunākajai māsai tā bija kā slepenā valoda, kuru neviens nesaprata. Kad runāju lietuviski, Krievijā uz mani skatījās kā uz dinozauru. Bet labā nozīmē! Man patika šī citādības, zināmas nepiederības izjūta. Prasme runāt daudzās valodās ir īsts superspēks. Es ļoti gribēju iepazīt dažādas kultūras, un mans klejotājas es vienmēr zināja: pienāks brīdis, kad pametīšu Sanktpēterburgu un došos apgūt jaunas teritorijas.

1559122630397730 a.skarnulyte still 1559122629887395 a.skarnulyte inst.view 4 vs
1559122629416571 a.skarnulyte inst.view 3 vs1559122628964879 a.skarnulyte inst.view 1 vs
Emīlijas Škarnulītes inastalācijas

Tā jūs nokļuvāt Londonā...

Tieši tā! Kaut gan es negaidīju, ka palikšu tur garus astoņus gadus. Londonā sāku raudzīties uz zināmām lietām pavisam citā mērogā, un mans pasaules skatījums pilnībā mainījās. Pēc šīs pieredzes šķita neiespējami atgriezties Sanktpēterburgā. Ja esi sācis domāt globālā līmenī, tu nošķir sevi no noteiktas kultūras, to aizstāj universāli jēdzieni. Pat ja dzimtā kultūra tev ir ļoti tuva, tu vairs nespēj neskatīties ārpus tās robežām. Londonas vide liek domāt, ka tev jāatrodas visur vienlaikus, un tam ir savs mīnuss – atrodoties visur, tu neatrodies nekur un bieži jūties vientuļš.

Londonā jūs pabeidzāt Sotheby’s mākslas institūtu...

Mācījos biznesa nodaļā, jo gribēju iepazīt mākslas pasaules komerciālo pusi. Sāku ar darbu mākslas galerijā – tas ir ierasts solis. Galerija specializējas uz sekundāro tirgu, tur reti notika laikmetīgās mākslas izstādes. Vēlāk, pārdomājot savu darba pieredzi galerijā un Christie’s krievu mākslas nodaļā, sapratu, ka visvairāk man patika tikties ar māksliniekiem un piedalīties izstāžu veidošanā.

Es apgrozījos Londonas rosīgajā mākslas pasaulē un apmeklēju neskaitāmus dažādu formātu pasākumus, arī biennāles. Vēlāk sapratu, ka tas ir pats labākais formāts. Intuitīvi zināju, ka tālāk man jāiet citā virzienā, jāpievēršas mazāk dekoratīvai un vairāk abstraktai mākslai. Man ļoti patīk konceptuālā māksla, plūdeni darbi, kuriem nav nepieciešama noteikta forma. Visvairāk mani fascinē fiziski izjūtama māksla.

Vai lēmums pamest Londonu bija viens no pagrieziena punktiem, kas rosināja pārcelties uz Rīgu?

Pēc Londonas vairāk nekā gadu pavadīju Ņujorkā. Man jau toreiz gribējās organizēt biennāli, ideja brieda, bet vēl nezināju, kur to varētu īstenot. Domāju, es neapzināti meklēju pretstatu šai milzīgajai, nomācošajai un nemierīgajai pilsētai. Alternatīvu izjūtai, ka es neesmu nekur. Gribēju atrast vietu, kur varētu mierīgi dzīvot un sakoncentrēties. Mani joprojām saistīja dažādas kultūras, es ļoti interesējos par Baltijas reģionu un sapratu, ka man ļoti gribētos šeit kaut ko paveikt. Vēlāk atklāju, ka Latvija atrodas it kā pa vidu starp divām man tuvām kultūrām – lietuviešu un krievu. Labu laiku apsvēru iespēju apmesties Viļņā, tomēr mani vairāk vilināja mazāk pazīstamas vietas. Atbraucu uz Rīgu 2016. gada pavasara sākumā. Es maz zināju par Latviju, un man bija tīri intuitīvs, svaigs skatījums. Manuprāt, svešinieka pozīcijai ir lielas priekšrocības, jo tevi neierobežo pieķeršanās un pieradums, tavs vērtējums ir krietni vien objektīvāks. Nevar teikt, ka Rīga iespaidoja mani tikpat spēcīgi kā, teiksim, Florence, bet tā noteikti ir ļoti intriģējoša pilsēta – nevienveidīga un ļoti savdabīga. Pēc pirmās vizītes radās vairāk jautājumu nekā atbilžu, bet vēlāk, kārtējo reizi atlidojusi no Ņujorkas, izjutu šeit patīkamu mieru.
Ir pilsētas, kuras tu saproti uzreiz: te ir viduslaiku daļa, te centrs un tā tālāk, bet Rīgai ir daudz seju, tā ir vairāk autentiska nekā izgreznota. Man nepatīk, ka mūsdienās visas pilsētas ir unificētas – tu šķērso robežu, bet nekas nemainās, visur viens un tas pats. Manuprāt, Rīga vēl nav zaudējusi savu raksturu, un es nodomāju, ka to redzēs arī kuratori un mākslinieki. Tagad varu ar gandarījumu teikt, ka man bija taisnība, un es ļoti priecājos, ka paļāvos uz intuīciju. Pārliecība par to, ka esmu pieņēmusi pareizu lēmumu, nostiprinājās jau pirmās biennāles organizēšanas gaitā. Es daudz ceļoju, bet Rīga tagad ir vieta, kur varu atgriezties un sakārtot domas. Un tas bija viens no galvenajiem RIBOCA1 tematiem.

1559045965649937 a.macia1 vs1559045965493137 a.macia2 vs
Osvaldo Masjā | «Savstarpējās apputes opera» | 2018 | Saožama akustiskā skulptūra un ambisoniska kompozīcija 22.2
«Viens no biennāles mērķiem ir padarīt Rīgu par mākslas mīļotāju, hipsteru un domājošu millēniuma paaudzes pārstāvju iecienītu vietu, kur labprāt atgrieztos talantīgākie diasporas pārstāvji.» — Kirstija Lenga, Financial Times

Kā tika īstenota Rīgas biennāles ideja?

Man ļoti paveicās, ka projektā iesaistījās Rīgas biennāles izpilddirektore Anastasija Blohina. Mēs draudzējamies jau ilgu laiku un, manuprāt, lieliski viena otru papildinām. Anastasija ir enerģisks un produktīvs darbinieks, īsts virzītājspēks, bet man vairāk ir apcerīga, intuitīva iedaba, es domāju stratēģiski. Pirmos sešus mēnešus pavadījām, vienkārši pētot pilsētu, tiekoties ar cilvēkiem, meklējot biennāles norises vietas. Centāmies iejusties nākamo apmeklētāju vietā un saprast, ko un kā gribam darīt. Mēs ne par ko nebijām pilnīgi pārliecinātas, tomēr jutāmies gana drosmīgas un ambiciozas un gribējām organizēt iespaidīgu šovu. Sapratām, ka kurators ar vārdu krietni vairos izredzes iekļauties starptautiskajā mākslas apritē. Pasaulē notiek ne viena vien biennāle, un nav nemaz tik daudz iespēju izcelties. Ļoti svarīgi bija izspriest, kādēļ lai kāds pamestu savas darīšanas un brauktu uz mūsu biennāli, ar ko tā atšķirsies no citām un spēs ieinteresēt rīdziniekus. Paralēli izvērtējām dažādus kuratorus. Pirmā biennāle sniedz lielisku iespēju paveikt kaut ko nozīmīgu, droši vien tāpēc par mūsu projektu ieinteresējās lielākā daļa kuratoru, pie kuriem vērsāmies. Ja esi brīvs no kultūras mantojuma sloga, patiešām vari kļūt par flagmani.

Vai tas saistīja arī jūs?

Mana galvenā motivācija bija pārliecība par to, ka tieši mākslinieki spēj kaut ko mainīt, jo stāv pāri dzīves ikdienai. Uz RIBOCA1 atbrauca vairāk nekā simt mākslinieku no visas pasaules, un man ļoti patika kopā ar viņiem iepazīt Rīgu. Man biennāle nozīmē kļūt par radošā procesa liecinieci, paveikt kaut ko nozīmīgu vietējās sabiedrības un pilsētas starptautiskās atpazīstamības labā. RIBOCA1 laikā redzēju apmeklētāju vidū dažādu vecumu pārstāvjus. Biennāles galvenais mērķis ir dot kaut ko vietējai sabiedrībai, un es ceru, ka esam uz pareizā ceļa.

Vai neradās iespaids, ka rīdzinieki vēl nav gatavi tāda mēroga pasākumam? Jāatzīst, ka mums ir liels izglītības robs laikmetīgās mākslas jomā, kas rada problēmas arī vietējām kultūras iestādēm.

Mēs laikus sapratām, ka liela uzmanība būs jāvelta izskaidrošanas un izglītošanas darbam, strādājām ar skolām, mums bija speciālistu komanda, kas diendienā vadīja izstādē ekskursijas. Tomēr jāatzīst, ka apmeklētāju būtu daudz vairāk, ja vietējā sabiedrība būtu labāk pazīstama ar laikmetīgo mākslu, būtu tai gatava. Tā, protams, ir problēma, un jāsaka, ka no infrastruktūras viedokļa Rīgā daudz kā pietrūkst. Šajā gadījumā tas ir laikmetīgās mākslas muzejs, kaut kas tikpat fundamentāls kā Kunsthalle Hamburgā vai laikmetīgās mākslas centrs МО Museum Viļņā, lai gan nevar noliegt, ka daudz ko dara esošās kultūras iestādes. Vienu no spēcīgākajiem iespaidiem laikmetīgās mākslas jomā es guvu Kaspara Vanaga kūrētajā izstādē You’ve Got 1243 Unread Messages, kas notika Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Galvenā problēma, manuprāt, ir tas, ka mākslinieki šeit dzīvo katrs pats par sevi, cits ar citu nekontaktējas un nesadarbojas. Tā nav īpaši produktīva pieeja. Daudz vairāk varētu panākt ar aktīvāku sadarbību. Bet es nezinu, vai RIBOCA spēs rosināt šādas pārmaiņas, viest apziņu, ka mums ir viena un tā pati auditorija.

Prasme sadarboties ar vietējo mākslas vidi un pašu pilsētu bija viena no galvenajām iezīmēm, kuras jūs meklējāt pirmās RIBOCA kuratorā?

Jā, tieši tā, un tagad es varu teikt, ka mums ļoti paveicās ar kuratori Katerinu Gregosu. Viņas galvenās priekšrocības ir apbrīnojama enerģija, darbspējas, neizsīkstošs entuziasms un ambīcijas. Katerina nodevās darbam par 150 procentiem. Viņas personība un attieksme pret projektu bija tā galvenais virzītājspēks un biennāles panākumu pamats. Mēs arī daudz ieguvām no kuratores pieredzes un sekojām viņas padomiem. Gregosa dāsni dalījās ar saviem kontaktiem un bija vairāk nekā kuratore. Kā jau teicu, pirmā biennāle nav tikai gada kultūras forums, tas ir starts no nulles atzīmes. Mums paveicās, ka Katerinas prioritāte bija mākslinieki un visi uzaicinātie viņu ļoti cienīja. Viņa piešķīra biennālei vēlamo enerģētiku. Katerinas koncepcija Everything Was Forever Until It Was No More («Viss bija uz mūžīgiem laikiem, līdz vairs nebija») Rīgai izrādījās ļoti savlaicīga un aktuāla. Viņa prezentēja Rīgu kā vietu, kur var «samazināt apgriezienus», akcentēja būtiskās iezīmes, kas padara to par saistošu vidi, uzķēra pašreizējā momenta garu un emocijas. Mēs visi tiecamies samazināt dzīves tempu, atbrīvoties no ikdienas raizēm un padomāt par to, kur un kāpēc esam. Tas nav īpaši oriģināli, bet mūsu laikam ļoti aktuāli.

Kā biennāle ieguva savu formātu?

Svarīgs panākumu faktors noteikti bija veiksmīga norises vietu izvēle. Latvijas Universitātes bijusī Bioloģijas fakultātes ēka, Kristapa Morberga dzīvoklis, Andrejsalas angāri un vēl piecas ļoti interesantas vietas ļāva mums parādīt Rīgas dažādās sejas, turklāt bija cieši saistītas ar kuratoru un mākslinieku skartajiem tematiem. Mēs allaž uzklausījām Katerinas viedokli, un ideju realizācijas ziņā viņa bija ļoti neatlaidīga un radoša. Tas bija idejai uzticīgu cilvēku kopdarbs, nevis atstrādāšana no desmitiem līdz pieciem. Domāju, ka biennāles apmeklētāji to redzēja un novērtēja. Pasākuma augsto līmeni pieminēja arī ārzemju viesi, kuri ir apmeklējuši daudzas biennāles. Augsts līmenis un rūpes par pasākuma dalībniekiem un apmeklētājiem arī turpmāk būs mūsu prioritāte, un es ticu, ka biennāle gūs ievērību neatkarīgi no tā, kas būs tās kurators.

«...Agnijas Mirgorodskas organizētā biennāle piesaista uzmanību Baltijas vitālajai mākslas telpai un iezīmē Baltijas valstis laikmetīgās mākslas kartē... Biennāles galvenā kuratore Katerina Gregosa ir radījusi Rīgā īstu šedevru.» — Suzanna Šraibere, Handelsbla
1559122096614965 a.charriere inst.view  as1559046027719171 a.charriere detail  as
Žuljāns Šarjērs «Tropisme» (detaļa) | 2015 | kriogenizēts aizvēsturisks augs saldētavas vitrīnā (nerūsējošais tērauds, dubultizolēts stikls) | 207.85 × 65.3 × 65.3 cm
«Baltijas jūra atrodas pavisam netālu no Rīgas centra, un tas ir perfekts epilogs mākslas šovam, kas aicina kaut uz brīdi palēnināt dzīves tempu un saskatīt plašākas perspektīvas.» — Stefānija Beilija, Ocula

Ko varat teikt par RIBOCA2 kuratoru, ar kuru, cik zinu, jau esat vienojušies?

Mēs ļoti priecājamies, ka tā būs lieliskā franču kuratore Rebeka Lamarša-Vadela. Par RIBOCA2 koncepciju un kuratori oficiāli tiks paziņots šāgada Venēcijas biennālē.RIBOCA2 nebūs tik daudz dalībnieku un pasākumu. Pēc pirmās biennāles sapratām, ka norises vietu skaits nekādi neietekmēs projekta līmeni, turklāt šāds formāts nepārslogos apmeklētāju uztveri. Šoreiz mazāk domāsim par skaitļiem, vairāk par to, lai forums būtu gana saturīgs un iespaidīgs. Nākamā biennāle būs pilnīgs pretstats pirmajai, tās fokusā būs vairāk emociju nekā zināšanu, un tā ir apzināta izvēle. Grūti iedomāties interesantāku dalībnieku sarakstu. 

Kas mūs gaida šogad?

2019. gada programma būs kā tiltiņš starp divām biennālēm, savdabīga mini RIBOCA, kuras kurators ir Kaspars Vanags. Tā būs veltīta urbāniskajai Rīgai un piedāvās galvenokārt vietējai auditorijai domātus pasākumus.

Šāgada oktobrī paredzētas tā dēvētās Zeldina sarunas. Teodors Zeldins ir Oksfordas zinātnieks, viens no mūsdienu dižākajiem filozofiem, kurš sarakstījis daudzas grāmatas un socioloģiskus pētījumus. RIBOCA iepazīstinās rīdziniekus ar vienu no viņa populārākajiem projektiem – savdabīgām publiskām diskusijām, kad pilnīgi nepazīstami cilvēki sēž viens otram pretī un viņiem tiek piedāvāts saraksts ar noteiktiem jautājumiem un tematiem, par kuriem viņi, iespējams, nekad nav domājuši. Manuprāt, projekta galvenā vērtība ir tas, ka cilvēkiem būs ne tikai jāatbild uz negaidītiem jautājumiem, bet arī tie jāapspriež ar cilvēku, kurš, iespējams, no viņiem ļoti atšķiras. Vai arī ar cilvēku, ar kuru citos apstākļos nemaz nebūtu sākuši sarunu. Šāda pieredze maina mūsu ikdienu, un es domāju, ka mēs paveiksim kaut ko nozīmīgu.

1559121613993959 a.boutros detail 31559121613987267 a.boutros detail 2
1559121614224979 a.boutros detail 1
Nabils Butross | «Aitu situācija» («Slavenības») | 2014 | Digitālu izdruku sērija uz Dibond paneļiem | 60 x 60 cm katra
1559122462485578 a.rosefeldt still 31559122462032523 a.rosefeldt still 2
1559122461545139 a.rosefeldt still 1559122461236091 a.rosefeldt inst.view 1 vs
Julians Rozefelts | «Sausuma skartajā zemē» | 2016 | Vienkanāla video, krāsa, skaņa

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt