Art

Gaistošā laikmeta aizkulises | Andrejs Strokins

Sākotnēji strādājot fotožurnālistikā, Andrejs Strokins plašākam cilvēku lokam kļuva zināms ar savu dokumentālās fotogrāfijas projektu «Cilvēki kāpās». Tajā iemūžināta Bolderājas un Daugavgrīvas – galvaspilsētai kādreiz tik svarīgo kuģniecības, militāro un industriālo teritoriju – realitāte kā aizmirstām pilsētas perifērijām.
Reading time 16 minutes

«Cilvēki kāpās» izcēla to, ar ko Andrejs tik labi pazīstams tagad, – spēju pietuvoties fotografētajiem personāžiem un viņu dzīves momentiem tā, lai reālo, smeldzīgo un absurdo notvertu patiesi un ar vieglu ironiju, ikdienišķo pārvēršot neparastajā. Jau vairākus gadus Andrejs kolekcionē vernakulāro fotogrāfiju, albumus un šķietami nevajadzīgu vizuālo materiālu no pagājušā gadsimta Latvijas. 2017. gadā tekstgrupa «Orbīta» izdeva viņa pirmo fotogrāmatu Palladium, kurā apskatāms nejauši uziets fotoarhīvs ar nezināma autora uzņēmumiem no padomju laikā slavenā kinoteātra. Savukārt pērn Andrejs savu projektu A boy who set a house on fire, kura pamatā ir detektīvdarba cienīgs materiāls no Latvijas Ugunsdzēsības muzeja, izrādīja pirmajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA).

 

Teksts: Ieva Laube. Foto: Kristīne Madjare

1559119755119231 andrej strokin

Fotogrāfijās, ko Instagram platformā publicē ar #everydayerror, vienmēr saistoša šķitusi maniere, kādā noķer ikdienišķi neveiklus, ironiskus momentus. Tāda dokumentāla distancētība, tomēr siltuma izjūta pret fotografēto objektu. Kāpēc tev svarīgi piefiksēt šīs sadzīviski īpatnās situācijas?

Katrs no maniem projektiem ir balstīts paša izdomātos noteikumos. Šajā gadījumā tā ir kamera mobilajā telefonā, ko vienmēr lieku vertikāli, un man jau ir uzstādīts filtriņš, ko ikreiz izmantoju. Es meklēju dīvainības ikdienišķajā dzīvē. Izkadrējot it kā kaut ko parastu, tas pēkšņi kļūst par kaut ko dīvainu, brīžiem smieklīgu vai skumju. Šī fotogrāfiju sērija aizsākās kā Everyday error, bet tagad kļuvusi par daļu no mana projekta Cosmic sadness, ko nākamgad vēlos izdot grāmatas formātā. Šogad ar šo kolekciju piedalījos starptautiskā portfolio skatē Plat(t)form Vintertūras Fotomuzejā.

Vai ar Everyday error arī aizsākās tava interese par vernakulāro fotogrāfiju?

Nē, tas notika jau pirms tam. Ap 2011. gadu sāku ķibināt un bildēt Everyday error projektu. Tas bija laika posms, kad parādījās Instagram ar filtriem, kas atgādināja analogās fotogrāfijas sajūtu, – tev ir slikts attēls, tu to izgriez kvadrātā, uzliec filtriņu, un tas uzreiz kļūst par kaut ko vairāk. Tā nostalģija pret analogo tehnoloģiju un estētisko burvību man šķita interesanta, un es to sāku izmantot speciāli. Spēlējos ar nostalģiskām izjūtām un realitātes atspoguļojumu – kā no šķietami ikdienišķas, parastas situācijas var izvilkt absurdu momentu.

Kā sāki strādāt ar fotoarhīviem?

Kad sāku strādāt pie sava pirmā dokumentālā projekta «Cilvēki kāpās» Bolderājā, iepazinos ar Volodju Jakušonoku, kas darbojas Bolderājas attīstības grupā. Viņš ir aktīvists un liels krājējs, viņam ir milzīga kolekcija ar dažnedažādiem mākslas darbiem, to skaitā fotogrāfijām. Viņš kolekcionē fotogrāfijas par Bolderājas un Daugavgrīvas apkaimi, fotoalbumus, un es viņam palūdzu tos parādīt ar domu, ka varbūt varētu kaut ko no tā izmantot savam projektam.

Skatot cauri, man tas sāka šķist ļoti forši. Vien radās jautājums, kur to visu meklēt, kur atrast. Protams, jau biju redzējis dažādus projektus ar arhīvu materiāliem, taču biju pārliecināts, ka Latvijā neko tādu atrast nevar. Berlīnē jebkurā tirdziņā ir pilnas kastes ar bildēm, tas pats arī Londonā. Tāda recycled attēlu kultūra. Te nekā tāda nebija.

Tomēr pamazām, arī caur Volodju dabūju kontaktus, sāku apmeklēt antikvariātus, filatēlistu salidojumus. Starp citu, arī kinoteātra Palladium fotoarhīvs nāk no Volodjas. Viņš to atrada mētājamies pamestā dzīvoklī Rīgā. Kādudien viņš atnesa un teica: varbūt tev būtu interesanti paskatīties. Tad es tikai pēc diviem gadiem to visu ieskenēju, digitalizēju un sāku strādāt. Sākumā vispār nebija skaidrs, kas tas ir. Tikai pamazām atkodām, ka tas ir Palladium.

Izsecinājāt arī laikposmu, kad fotogrāfijas tapušas?

To atradām kopā ar arhitektu Zigmāru Jauju. Es taisīju mazu izstādi par Palladium kinofestivālam RIGA IFF, bet Zigmārs interesējas par kinoteātriem kā tādiem, un viņam jau bija iestrādes. Diemžēl mums neizdevās atrast pašu autoru, taču noskaidrojām, kad kinoteātris bija izdedzis. Tas bija dedzis piecas (!) reizes, un mums bija datumi, kad kinoteātris ticis restaurēts. Tā veidojās laika līnija. Fotogrāfijas uzņemtas 50. un 60. gadu mijā.

Kas tevi tajā visā uzrunā? Arhīvos, atrastajā fotogrāfijā, personāžu dzīvēs?

No vienas puses, vēsture mani nekad nav interesējusi, bet man ir interesanti paskatīties uz to no cita rakursa. Mums ir oficiālā vēsture, kam piekabināti oficiāli attēli, bet man patīk paskatīties uz laikmetu caur citu griezumu, caur amatieru bildēm. Runājot par Palladium sēriju, autora pamatnodarbošanās nav bijusi fotogrāfija. Viņš, iespējams, bijis filmu licējs, bet ne oficiāls fotogrāfs. No 50. un 60. gadu vēstures mums pārsvarā ir smukas propagandas bildes, sociālisma ikonas, cenzētas fotogrāfijas, bet viņa attēlos ir tāds kā beksteidžs! Tu redzi dzīvus cilvēkus, kā viņi svin pasākumus, kopābūšanu. Tas ir pilnīgi citādi.

Būtu forši, ja vairāk cilvēku nodarbotos ar arhīvu apgūšanu, citādi tas viss aiziet aizmirstībā. Mani visvairāk interesē nesenā vēsture, padomju laiki. Varbūt lielākā problēma ir tā, ka cenšamies pēc iespējas ātrāk aizmirst šo sāpīgo periodu un atbrīvoties no visa, kas bijis. Man šķiet, ir svarīgi atcerēties, saglabāt liecības. Diemžēl es diezgan vēlu sāku par to interesēties. Lielākā daļa arhīvu un albumu ir izsviesti, aizgājuši nebūtībā. Palikušas tikai drupačas.

Kā raugies uz personīguma aspektu, strādājot ar atrastām fotogrāfijām, izmantojot tās savos darbos, grāmatās, izstādēs?

Šīs bildes parasti tiek atrastas ārpus konteksta. Es neko nezinu par to, kā un kāpēc tie attēli radīti, ko cilvēki gribējuši iemūžināt. Tas dod diezgan brīvu un plašu interpretācijas iespēju. Tu vari tikai iztēloties, kā cilvēks juties, ko domājis, kāpēc to bildējis. Iztēles moments man ir svarīgs, un tad es nedaudz pamainu kontekstu. Palladium materiāls nav kaut kā izdomāts, tās bildes, sekvence ir diezgan specifiskas, bet konteksts paliek saistīts ar vēsturisko. Tad ir arī kolāžas, kurām izmantoju vecās fotogrāfijas, pastkartes, žurnālus, nederīgo vizuālo informāciju.

Kā atlasi attēlus savām darbu sērijām – kādi kvalitātes kritēriji fotoattēliem jāiztur?

Ir jābūt pārsteiguma momentam. Amatierfotogrāfijā mani fascinē tas, ka profesionāls fotogrāfs ir visai paredzams, ko un kā viņš bildē, bet amatieris bez mākslas kontekstiem un fona pēkšņi var dabūt tādu pērli! Es kaut kādā ziņā to mēģinu inscenēt projektā Cosmic sadness – to it kā paviršumu, nejaušību, amatierisko.

Ko no visiem uzietajiem materiāliem vai arhīviem uzskati par vērtīgāko atradumu?

Noteikti Palladium. Otrs ļoti interesants materiāls ir sērija, ko izrādīju izstādē «Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze» Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tas ir diapozitīvu arhīvs, kurā redzami vīrietis un sieviete ar moskviču. Visās bildēs ir moskvičs! Tie ir aptuveni 60. gadi. Viņi braukā apkārt pa Latviju, nodarbojas ar klūgu pīšanu, tāpēc diezgan daudz laika pavada pie dabas. Tu redzi Latvijas ainavu, dabu tajos laikos, kas arī ir pārsteidzošs moments. Tas ir sirsnīgs arhīvs.

1559121118640434 tr
Albums ar pārzīmētām fotogrāfijām: Stefānija Grigoļunoviča, XX gs. 40.–50. gadi. Stefānija ir fotogrāfes Evas Saukānes vecmāmiņa.

Brīnišķīgi, ka šādos projektos, atlasot vērtīgāko no vēsturiskā materiāla un pielāgojot jaunam kontekstam, tu radi kaut ko laikmetīgi dzīvotspējīgāku. Tāda mākslinieciska ilgtspējība.

Jā. Šajā ziņā viens no interesantākajiem atklājumiem bija Ugunsdzēsības muzeja arhīvs, ko uzgāju netīšām. Šī kolekcija ir pārsteidzoša. Vispār brīnos, kā tā varēja saglabāties, jo šim arhīvam nav nekāda praktiskā lietojuma. Tajā saglabātas dokumentācijas no ugunsgrēkiem Latvijā laikā no 60. līdz 80. gadiem. No šāda aspekta skatīties uz padomju Latviju ir diezgan interesanti. Šo projektu grāmatas formātā izstādīju Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē. Tas vispār notika pēdējā brīdī, jo par biennāli zināju diezgan sen, man bija vairākas tikšanās ar kuratori Katerinu Gregos, vairākas idejas darbiem, daudz ko rādīju, bet Katerina nebija īsti pārliecināta un es arī ne. Burtiski pēdējā brīdī – bija palikuši tikai divi mēneši – es atklāju šo arhīvu, un tas saslēdzās ar biennāles tēmu.

Atlasītās fotogrāfijas bija ļoti mākslinieciskas. Neticami, ka tās ir vienkārši tehniskas uguns seku dokumentācijas.

Jā, es veicu atlasi, jo galvenā funkcija šādām fotogrāfijām bija dokumentēt notikušo. Arhīvs ir milzīgs, un laika diapazons ļoti plašs, tāpēc varēju atrast daudz iespaidīgu bilžu. Starp tām ir dokumentēts ļoti daudz vēsturiski svarīgu ugunsgrēku, kas parādās arī manā grāmatā.

1559121177650672 andrej strokin 2

Runājot par fotogrāfiju kā laikmetīgu mediju un mākslu, varam, protams, veidot digitālas izstādes, izdot grāmatas, bet vai jūti, ka mūsdienu mākslas muzeja neesamība tevi ietekmējusi profesionāli?

Protams, būtu forši, ja mani darbi būtu muzejā. Es vienmēr esmu dzīvojis divas dzīves – viena ir mani mākslas projekti un aktivitātes, otra – komercfotogrāfija. Pavisam noteikti muzejs ir vajadzīgs. Ne tik ļoti man, bet sabiedrībai kopumā, lai veidotu izpratni par to, kas ir laikmetīgs un kas vispār ir māksla. Mums ir liecības par XIX un XX gadsimtu, tādi kā mākslas kanoni, bet tas, kas tagad notiek mākslā, netiek īpaši dokumentēts. Lielākā problēma droši vien tā, ka apjomīga daļa darbu netiek saglabāta. Protams, pastāv atsevišķa laikmetīgās mākslas kolekcija, bet tā netiek konstanti papildināta. Iespējams, daudz kas aizies aizmirstībā vai privātkolekcijās un plašākai sabiedrībai nebūs pieejams.

Ļoti daudz fotogrāfu labā dara ISSP. Tomēr mūsdienu mākslas muzejs, kurā skatīt laikmetīgo fotogrāfiju, diskusiju vērstu plašāk, valstiskā līmenī.

ISSP ir privāta organizācija ar ierobežotām telpām un resursiem. Ja pastāvētu laikmetīgās mākslas institūcija valsts līmenī, tam būtu pavisam cita pievienotā vērtība. Tas, ko dara ISSP, ir brīnišķīgi, bet viņi nevar konkurēt ar Nacionālo mākslas muzeju. Viņiem ir pilnīgi cita prioritāte – izglītot jaunos fotogrāfus, nedaudz arī skatītājus. Ar glezniecību visiem ir skaidrs, ka tā ir māksla, visi to atzīst, kolekcionāri kolekcionē, bet fotogrāfiju... Lai arī fotogrāfija tiek izmantota visur, ir notrulinājusies tās pievienotās vērtības izjūta. Pasaulē fotogrāfiju kolekcionē daudz vairāk. Latvijā Nacionālais mākslas muzejs un Fotogrāfijas muzejs, protams, krāj darbus, taču šīs kolekcijas ir ļoti mazas.

Varam tikai spekulēt, bet, iespējams, ja mums būtu XX gadsimta otrās puses un mūsdienu mākslai veltīts muzejs, arī uz dokumentālo fotogrāfiju un fotoarhīviem mēs raudzītos citādi.

Ja tādā muzejā būtu pārstāvēta fotogrāfija, tad jā. Laiks iet uz priekšu, un arhīvi pazūd, es kā privātpersona nevaru to visu uzglabāt, ne arī visu uzpirkt, kas man šķiet svarīgs un saglabājams. Ja būtu tāds muzejs un mērķis, ka kolekcionējam arī šāda tipa materiālu, tas būtu ļoti vērtīgi. Fotogrāfijas muzejs var pieņemt darbus, bet samaksāt par tiem nevar, turklāt no padomju laika muzejs daudz ko ir palaidis garām. Muzeja kolekcijā pārstāvēto amatierfotogrāfu ir ļoti maz. It kā saprotami, jo, piemēram, glezniecības kolekcijai iepirkt amatierdarbus ar mālējumiem un skricelējumiem būtu dīvaina izvēle, bet fotogrāfijā tehniskās zināšanas nav tik svarīgas, cik nobildētais. 90. gados vairāku privātpersonu nestie fotoalbumi netika pieņemti, jo muzejs koncentrējās uz profesionāliem fotogrāfiem. Tagad šis uzstādījums pamazām mainās, bet vēstures liecības arvien retāk sastopamas, ir atsevišķi privātie kolekcionāri, kas uzpērk šādu materiālu. Ļoti svarīga loma ir arī muzeja krājuma vadītājam, kolekcijas kuratoram, jo no viņu izpratnes un gaumes atkarīgs, kas ieies vēsturē. Tāpēc es kolekcionēju ģimeņu fotoalbumus, dembeļu albumus.

1559121230860020 dmb
Dembeļa albums: Guntis Lācis, armijas albums nr. 2, 1975.–1977. gads. Lācis dienestā bijis sporta instruktors un pūtēju orķestra vadītājs.

Kas ir dembeļu albumi?

Tā ir tāda parādība padomju laikos. Cilvēki devās armijā un, kamēr bija tur, centās veidot fotoalbumus par to, kā viņiem tur gājis, jo armijā pēc diviem gadiem kļūsti par dembeli. Pēc dienesta viņš savu albumu parāda mājiniekiem. Vispār tie bija aizliegti, jo cilvēki bildēja to, ko nedrīkst, mēdījās, jokojās, ģērbās ne pēc reglamenta. Ja šie albumi tika atrasti, tos iznīcināja un īpašniekus sodīja. Tas ir ļoti interesanti, kā atsevišķs segments fotogrāfijā. Par pamatu tiek izmantots parasts padomju fotoalbums ar pauspapīra šķirlapām. Uz kartona lapām tika līmētas bildes, bet uz pauspapīra lapām zīmēti dažādi tēli, varoņi, līmētas kolāžas. Citreiz kičīgi, citreiz smieklīgi. Ļoti kolorīti.

1559121246952847 dmb2
Pauspapīra lapas apzīmējis dienesta biedrs. Bildes un zīmējumi stāsta par dienesta ikdienu un reizē pauž attieksmi pret to.

Kuru mākslas darbu vai personības veikumu no XX gadsimta otrās puses līdz mūsdienām varētu izcelt kā nozīmīgāko Latvijas vērtību?

No vēsturiskā man ļoti patīk fotogrāfa Viļa Rīdzenieka albums. Tas ir unikāls arhīvs! Brīnos, kāpēc to tikai tagad publicēja, jo kā laika dokuments tas ir ļoti spēcīgs. No māksliniekiem ļoti patīk Andris Breže, Kristaps Ģelzis. Bet kā laikmeta liecību izvēlētos dembeļa albumu, jo tas kalpoja kā tāda pašvērtība. Tur ir viss: maskulīnais, romantiskais, vēstules draudzenēm, dēkainas izklaides. Saglabāt liecību, kā tev ir gājis, parādīt vecākiem, draugiem. Tagad vairs neveido albumus, varbūt tikai uz kāzām. Pārņēmusi sajūta, ka Instagram un internets būs mūžīgi, bet tas ir ļoti trausls medijs. Viss, ko mēs patērējam virtuālā vidē, nav taustāms, un, līdzko kāds serveris nobrūk, mainās tehnoloģijas, viss krātais pagaist. Mēs visu izliekam internetā, apmierinām vajadzību komunicēt ar cilvēkiem caur attēliem. Bet, vai tas viss saglabāsies, paliek ar jautājuma zīmi.

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt