Art

L'Officiel Art

Laipni aicināti Latvijas mūsdienu mākslas telpā!
Reading time 11 minutes
1557319211409279 a023fdbe e5ae 49ff ad81 53239b6add57
Katrīna Jaunupe | Foto: Karlīna Vītoliņa

Telpu, kā zināms, var definēt dažādi: kā vienu no matērijas pastāvēšanas pamatformām, kā fizisku plakņu norobežotu vietu, kā vidi, kurā kaut kas norisinās un atrodas. Tā var būt gan reāla, gan nosacīta vai izpausties kā vēl nerealizētas domas forma, un savā ziņā žurnāla platforma atbilst visām minētajām pazīmēm. Tādējādi šā žurnāla lappuses mākslas cienītājiem kļūst par sava veida informatīvu pagaidu pēckara un laikmetīgās mākslas telpu – vienu no daudzajām telpām, kas dažādos inovatīvos veidos mēģina aizpildīt to tukšumu, ko mūsu valstī rada XX gadsimta un mūsdienu mākslas muzeja neesamība.

Nav nekāds noslēpums, ka citās pasaules kultūras galvaspilsētās mūsdienu mākslas muzeji ne tikai pilda valsts vizītkartes funkciju, bet arī nodrošina kultūrvidi, kas veido un attīsta nācijas identitāti un stiprina tās nacionālo pašapziņu. Tāpēc vēl jo neizprotamāka ir Latvijas valsts institūciju izvairīšanās aktualizēt XX gadsimta un mūsdienu mākslas muzeja izveides jautājumu, tādējādi liedzot mūsu valsts iedzīvotājiem iespēju iepazīt un pilnvērtīgi apzināt savas tautas kultūrvēsturisko mantojumu. Kā intervijā žurnālam skarbi atzīst mākslas mecenāts un kolekcionārs Jānis Zuzāns, valdības līmenī ir ļoti zema izpratne par procesiem, kas nodrošina valsts pastāvēšanu, kā sekas ir ļoti tuvredzīgs skatījums uz valsts pozicionēšanu pasaules kontekstā. Sarunā ar Latvijas Mākslas akadēmijas prorektoru, gleznotāju Andri Vītoliņu, tiek minēts zīmīgs fakts – savulaik, kad politiķis Zigfrīds Anna Meierovics brauca uz Angliju kārtot jautājumu par Latvijas izveidošanu kā valsti, dāvanā britu valstsvīriem Vilhelms Kārlis Purvītis bija sagatavojis tā saukto mākslinieku mapi. Tā kalpoja kā apliecinājums tam, ka eksistē tāda vieta kā Latvija – ka tur ir kultūra, vērtības, kaut kas, kā dēļ ir vērts cīnīties.

Šā paša iemesla dēļ tika izveidota kustība «Mākslai vajag telpu», kuras mērķis vispirms ir radīt mākslai telpu cilvēku prātos. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā reti kurš aizdomājas par to, ka tieši māksla ir tas spēks, kas spēj mainīt veidu, kā cilvēki domā par pasauli. Britu režisors Pīters Grīnevejs privātā sarunā esot atzinis, ka mākslā paši nozīmīgākie ir gleznotāji. Viņa arguments – gleznotāji vislabāk spēj redzēt kopainu. Pie šā atzinuma var piebilst, ka gleznotāji ne tikai redz kopainu, bet arī pirmie sajūt un reaģē uz līdzcilvēkiem vēl pat nenojaušamām izmaiņām sabiedriskajā telpā. Tieši tāpēc mēs nevaram izturēties pret mākslu tikai kā vēstures mantojumu un arhīvu saturu. Laikmetīgo mākslu nav iespējams vērtēt tikai pēc estētiskiem kritērijiem, tā drīzāk nodarbojas ar sociālantropoloģiskiem jautājumiem. Ne tikai mākslas, bet valsts dzīvotspējai un attīstībai nepieciešama jauna, valsts finansēta un aizsargāta telpa – mūsdienu mākslas centrs, kas atbalstītu, popularizētu un saglabātu jaunradītas mākslas vērtības.

Mani liktenis ir lutinājis – man ir laimējies piedzimt ģimenē, kur māksla ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa.

Mani liktenis ir lutinājis – man ir laimējies piedzimt ģimenē, kur māksla ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa. Mani vecāki nopietni interesējās par glezniecību un tikpat aktīvi sekoja līdzi visām aktuālajām mākslas norisēm. Mākslinieki bija bieži viesi mūsu mājās, un tas, iespējams, vairāk vai mazāk ietekmēja manas māsas izvēli kļūt par gleznotāju. Viena no māksliniecēm, kas kopš agras bērnības uz mani atstājusi ļoti spēcīgu iespaidu, ir gleznotāja Ieva Iltnere. Viņas māksla uzrunā ar savu tīrību, jutekliskumu un ārkārtīgi izsmalcināto estētiku. Gleznotājas individuālais rokraksts nav sajaucams ne ar vienu citu, tajā pašā laikā viena no raksturīgākajām iezīmēm ir uzdrošināšanās eksperimentēt. Ievu Iltneri es apbrīnoju ne tikai kā ļoti jūtīgu un talantīgu mākslinieci, bet arī kā personību. Viņai piemītošais valdzinājums un dvēseles starojums lielā mērā veidojuši arī manu izpratni par sievišķību kā apzinātu iekšējā spēka izpausmi. Tāpēc es ļoti priecājos, ka šā žurnāla numurā varat izlasīt interviju ar šo talantīgo un laikmetīgās mākslas kontekstā tik nozīmīgo personību.

Mūsu ģimenē iedziļināšanās mākslas procesos vienmēr uztverta kā iespēja sevi attīstīt intelektuāli. Māksla man ir palīdzējusi uzdot sev ļoti būtiskus jautājumus un ne tikai meklēt, bet arī rast uz tiem atbildes. Ļoti daudzi no šiem jautājumiem bijuši saistīti ar izpratni par pēckara perioda notikumiem valstī – laiku, kad dzīvoja un auga mūsu vecāki, laiku, kad dzimu es. Laiku, ko glabā mūsu dzimtas albumi, – manu un manas ģimenes identitātes kodu. Savā ziņā to, ka šajā nozīmīgajā vēsturiskajā periodā tapusī māksla joprojām nav pieejama vispārējai publiskai apskatei, es uztveru kā valsts mēroga noziegumu. Tagad, kad man ir bērns, es šo netaisnību uztveru īpaši sāpīgi. Vēlos, lai viņš redz un saprot laiku, kurā augām un dzīvojām, jo tas nebija vienkāršs. Šodienas paaudzei ir ļoti svarīgi saprast, kādi dzīves apstākļi veidoja mūsu vecākus, kādi procesi iespaidoja mūsu māksliniekus. Tā ir mūsu visu kopīgā pagātne – daļa no mums. Tāpēc jautājums par XX gadsimta un mūsdienu mākslas muzeju izveidi man ir tik nozīmīgs. Tā nav tikai iegriba – lai būtu telpa, kur aplūkot gleznas. Tā ir iespēja mūsu tautai atskatīties uz pieredzēto un saprast savu pagātni, lai ar šo iegūto izpratni pašiem par sevi mēs varētu iet tālāk un attīstīties gan kā personības, gan kā nācija. Nācija, kas apzinās savu identitāti un savu īpašo vietu pasaules kultūras telpā.

Šajā kontekstā ļoti iederīga ir intervija ar pašas pirmās Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) dibinātāju un komisāri Agniju Mirgorodsku, kura sadarbībā ar starptautiski atpazīstamo mākslas kuratori Katerinu Gregos ir izveidojusi jaunu globālu platformu Baltijas un ārvalstu māksliniekiem laikmetīgās mākslas attīstības veicināšanai, kā arī izglītības atbalstam reģionā. Stāstot par savu radošo pieredzi, Agnija par vienu no lieliskākajiem pēdējo gadu mākslas notikumiem atzīst Kaspara Vanaga veidoto izstādi «Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze». Agneses Pundiņas rakstu par nonkonformisma mākslu Latvijā atradīsiet šā žurnāla lappusēs.

Priecājamies jums piedāvāt arī interviju ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, kuru nešaubīgi var raksturot ne tikai kā vienu no lielākajām autoritātēm Latvijas mākslas ainā, bet arī kā izcilu un iedvesmojošu personību, kuras vārds jau tagad ierakstīts Baltijas reģiona mākslas vēsturē. Viens no viņas darba būtiskiem aspektiem ir Latvijas laikmetīgās mākslas aktualizēšana, kā arī atbalsts vienīgajam Latvijas laikmetīgās vizuālās mākslas apbalvojumam «Purvīša balva».

Šajā numurā piedāvājam ieskatu gan Latvijas ekspozīcijā Venēcijas 58. mākslas biennale – tās idejas koncepcijā un īstenošanā, gan Latvijas nozīmīgākajās izstāžu zālēs un galerijās. Tāpat esam droši, ka lasītāji izbaudīs intervijas ar mākslas vēsturnieku un gleznotāju, ilggadējo Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani un fotogrāfu Andreju Strokinu. Mūsu simboliskās mākslas telpas noslēgumā piedāvājam apskatīt izcilas mākslas darbu reprodukcijas, kuras mūsu interviju varoņi atzinuši par, viņuprāt, nozīmīgākajām Latvijas pēckara vai mūsdienu mākslā.

Lai mūsu visu prātos vienmēr atrodas kāda brīva telpa mākslai!
Uz drīzu tikšanos!
Katrīna

1557317334671682 lofficiel art gatavs lat page 005
Vladimirs Svetlovs | Teksta grupa «Orbīta» | izstāde «Purvīša balva 2019» | Foto: Andris Zieds
Saturs

Ieva Iltnere

Svešinieka mierinājums

Māra Lāce

No sevis nevar aizbēgt

Purvīša balva

Dzīvo atmiņu jūra

Imants Lancmanis

Sevis līdzsvarošana

Jānis Zuzāns

Māksla ir jārāda

Mākslai vajag telpu

No konteineriem līdz muzejam

Daiga Grantiņa

The show must go on

Zane Čulkstēna

Galerijas kim? ambīcijas un mērķi


Andris Vītoliņš

Pilnestīga aina

Agnija Mirgorodska

Mākslas vārdā

Insider’s guide

Live Riga aicina!

Andrejs Strokins

Aizejošās ēras aizkulisēs

Nonkonformisms

Otrā kārba trešajā plauktā pa kreisi

Art space Riga

Mākslas galerijas un muzeji

1557317340524958 lofficiel art gatavs lat page 138
Vladimirs Svetlovs | Teksta grupa «Orbīta» | izstāde «Purvīša balva 2019» | Foto: Andris Zieds
Paldies

«Izsakām sirsnīgu pateicību organizācijai Live Riga par atbalstu šī žurnāla tapšanā! Mēs augstu vērtējam Live Riga ilggadējo un mērķtiecīgo darbu, rūpējoties par to, lai mūsu galvaspilsētas viesiem būtu iespēja pieredzēt pašu labāko, ko Baltijas kultūras galvaspilsēta saviem apmeklētājiem var sniegt. Esam pateicīgi par piedāvāto iespēju sniegt dziļāku ieskatu aktuālajās laikmetīgās mākslas un kultūras norisēs, vienlaicīgi apzinoties, ka viena žurnāla izdevumā spējam aptvert vien nelielu daļu no tā, ko Rīga ikvienam ieinteresētam mākslas cienītājam var piedāvāt. Novēlam mūsu galvaspilsētas viesiem no sirds izbaudīt plašo un daudzveidīgo kultūras dzīves piedāvājumu, un ar visu savu būtību sajust to netveramo, tomēr tik klātesošo māksliniecisko auru, kas kā teiksmaina sirēna vilina atgriezties šajā pilsētā vēl un vēl.»

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt