Art

Jānis Zuzāns | Māksla ir jārāda

...
Reading time 21 minutes
1558348142424129 zuz
Jānis Zuzāns, foto Otto Strazds

Kopš XX gadsimta 90. gadu beigām, kad Jānis un Dina Zuzāni sāka kolekcionēt Latvijas modernās mākslas garadarbus, pašmāju kultūras vide ir ieguvusi mērķtiecīgi un aizrautīgi virzītu atbalstu radošai, mākslinieciskai un sociālo vidi attīstošai jaunradei. Tā 2008. gada sākumā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju dibināts līdz šim nozīmīgākais apbalvojums Latvijas mākslā – «Purvīša balva», bet 2014. gadā kopā ar domubiedriem atvērts fonds «Mākslai vajag telpu» (MVT), lai vērstu uzmanību uz faktu, ka Latvijā vēl aizvien nav XX gadsimta otrās puses mākslas muzeja. Drīz pēc tam dzima «MVT Vasaras māja» – radoša un eksperimentāla vieta izstādēm, autorvakariem, performancēm un diskusijām. Jau pāris gadu Zuzānu ģimene vēsturiskajā korķa fabrikā Lāčplēša ielā 101 veido mūsdienīgu, starptautisku mākslas centru Zuzeum. Tā kodolu veidos Zuzānu privātā kolekcija ar vairāk nekā 5000 Latvijas glezniecības, grafikas, tēlniecības, lietišķās mākslas, foto un video darbu, sākot no XIX gadsimta beigām līdz mūsdienām. Kamēr korķa fabrika gaida rekonstrukciju, Zuzeum telpās pērn uzņemta pirmās Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) izstāde. Pēc centra pabeigšanas Zuzeum taps par nozīmīgu mākslas, kultūras un sociālo procesu rosinošu kvartālu divu automaģistrāļu krustojumā.

Ir pagājis kāds laiks, kopš dibinājāt Zuzeum un sākāt saimniekot vēsturiskajā korķa fabrikā. Kādā procesā pašlaik atrodas Zuzeum mākslas centrs?

Joprojām rit projektēšanas process. Ļoti ceru, ka aprīlī iesniegsim projektu būvvaldē un maijā vai jūnijā saņemsim atļauju būvēt. Tad arī sāksim. Būvniecība plānota trīs posmos: pirmais varētu būt biroja telpu un krājuma izveide, pēc tam vecās ēkas rekonstrukcija un trešajā posmā apkārtējās vides iekārtošana. Domāju, trīs gados vajadzētu iekļauties.

Paralēli projektēšanas posmam telpās jau norit kultūras pasākumi, ir atvērta Zuzeum: The Eartelpa.

Jā, «Auss» strādā kā veikals, kā tikšanās vieta, kā atvērtais birojs un neliela kino vieta. Tā savā veidā pozicionējamZuzeum, ka šajā vietā jau apgrozās jaunieši, viņi to zina. Ideja ir radīt vietu, kur jaunieši un cilvēki, kam interesē alternatīvais kino un kultūra, varētu pulcēties, sarunāties. Tur notiek arī mūsu programma Zuzeum 101, kur aktīvi jaunieši tiek iesaistīti dažādos ar mākslu saistītos projektos.

Vai šajos pāris gados, kamēr mākslas centrs vēl top, jūsu vīzija par to no sākotnēji noteiktās kādā veidā ir mainījusies?

Viss ir mainīgs, plūstošs. Vēl pirms Lāčplēša ielas korķa fabrikas mēs iegādājāmies teritoriju Kalnciema un Melnsila ielas krustojumā, kur kādreiz atradās skaņuplašu fabrika «Melodija», bet pēdējos gados darbojas «MVT Vasaras māja». Šķita, ka mēs varētu bāzēties tur, uztaisījām skiču projektu, piesaistījām arhitektus un sākām jau tērēt līdzekļus izbūvei, bet tad kļuva pieejama korķa fabrika.

Šī vieta ir daudz interesantāka, tai piemīt vēsturiska aura. Arī apjoms šķiet ļoti draudzīgs, jo nevaram pretendēt uz milzīgām telpām kā Teita galerija vai Pompidū centrs. Mēs ar Dinu tajā investējam savus personīgos līdzekļus. Šī vieta šķiet aizraujošāka, pieņemamāka un labāk veidojama. Zuzeum idejai visu laiku turam fokusu – laikmetīgais un jaunais, taču visiem mūsdienu muzejiem un mākslas centriem šis fokuss ir līdzīgs, atšķiras tikai nianses.

Kas ir tās nianses, kas jums svarīgas?

Mums ar Dinu svarīgs šķiet darbs ar jauniešiem un bērniem, kuriem īsti nav nekādu aizraušanos vai hobiju, sevišķi jauniešiem, kas dzīvo un aug šajā rajonā. Ja mēs spētu viņus piesaistīt un kādai daļai sāktu interesēt māksla un kultūras norises, tas jau būtu milzīgs panākums. AttīstotZuzeum, veidojam sava veida ekosistēmu, un mūsu iecere ir šajā vietā ap mākslas centru izmainīt vidi, lai tā vairs nebūtu Rīgas centra nomale, bet pagarinājums. Ja vēl ar laiku, būvējot Rail Baltica, tiktu nojaukts dzelzceļa valnis, būtu vēl vieglāk veidot šādu pagarinājumu un iestiepties Maskavas forštatē. Arī tiem jauniešiem, kas tur dzīvo, būtu vieta, kur nākt, iesaistīties aktivitātēs, varbūt pat ne tikai mākslas norisēs, bet publiskajā ārtelpā izdomāt viņiem ko interesantu. Šai vietai būtu tāda garīga noslodze... Mūs interesē darbs ar vietējo jauno sociumu.

Kādu iztēlojaties mākslas centru pabeigtu – vizuāli un saturiski?

Zuzeum noteikti nebūs statisks, tam paredzētas vairākas sadaļas. Pastāvīgā kolekcija, taču nosacīti pastāvīga, jo esam iecerējuši reizi gadā ekspozīciju mainīt. Varbūt 20 procentu no tās nemainīsies. Tad plānojam divas mainīgās izstāžu vietas, kur būs gan mūsu kolekcijas darbu izstādes, kā līdz šim to esam praktizējuši «Mūkusalas Mākslas salonā», gan jauno un ne tik jauno Latvijas un Baltijas valstu mākslinieku izstādes. Vesela sadaļa būs telpu bloks, kas izmantojams izstādēm, konferencēm un sabiedriskiem pasākumiem. To ceram attīstīt, lai mākslas centrs sevi spētu uzturēt. Tad vēl pārvietosim visu izpētes daļu, ko tagad veic seši mākslas zinātnieki «Mūkusalas Mākslas salonā», kā arī restauratorus un krājuma glabātājus.

Minējāt «MVT Vasaras māju». Kas tur plānots šovasar?

Šogad vasaras programma pārcelsies tuvāk Latvijas Mākslas akadēmijai, jo «Mākslai vajag telpu» būtība ir mobilitāte. Četrus gadus esam ekspluatējuši šo vietu, tagad ļausim tai atpūsties. Aktivitātes šovasar notiks aiz Mākslas akadēmijas pie Raiņa pieminekļa Esplanādē, jo «Mākslai vajag telpu» uzstādījums ir meklēt telpu,
kur mākslu eksponēt. Tāpēc tā var būt jebkur! Mākslas akadēmijai šogad aprit simt gadu, tāpēc šīsvasaras izstāžu un pasākumu cikls tiek veidots sadarbībā ar akadēmiju. Programma norisināsies konteineros, bet tie būs mazliet citādi izvietoti. Konteineru fasādes paliks melnā krāsā, lai saglabātu «MVT Vasaras mājas» jau iegūto vizuālo atpazīstamību, bet pie tām tiks piestiprinātas tādas kā finiera vai plastmasas līplapiņas un citi elementi, tā raisot asociācijas ar ziņojumu dēli, jo «Mākslai vajag telpu» funkcionē kā mākslas procesu vēstnesis sabiedrībā.

Tikmēr vēl aizvien aktuāla ir XX gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveide. Diskusijas sabiedrībā pieklusušas. Kādā attīstības stadijā tas ir?

Vēl joprojām šāda muzeja nav. Tas ir teju neticami! Es neko citu nevaru pateikt. Man par nožēlu valstiskā līmenī nav atbalsta nedz XX gadsimta otrās puses, nedz laikmetīgās mākslas muzejam. Patiesībā mums divi muzeji ir vajadzīgi. Mūsdienās tā ir kā valsts vizītkarte! Varbūt tas skan mazliet augstprātīgi, jo patiesībā es pazīstu šauru cilvēku loku, taču mani paziņas, apmeklējot svešu valsti, it sevišķi tās galvaspilsētu, vienmēr sāk ar laikmetīgās mākslas muzeja apskati. Jaunais ir visa atskaites punkts. Ja mēs joprojām sakām, «ziniet, tā nav šodienas aktualitāte, bet varbūt pēc gadiem desmit», tad tas ir nožēlojami. Mēs neizprotam šo laiku! Mēs visu laiku dziedam un dejojam, un dzīvojam XIX gadsimta 70. gados.

Kāpēc, jūsuprāt, valstiskā līmenī esam tā aizkavējušies ar laikmetīgās mākslas muzeja izvedi? Jau 60. gados bija iecere par mākslas izstāžu namu Uzvaras parkā, 2006. gadā Rema Kolhāsa projekts Andrejsalā, visbeidzot laikmetīgās mākslas muzejs Skanstes ielas apkaimē. Kas traucē tagad?

Neizpratne par procesiem. Tas ir ļoti tuvredzīgs skatījums uz valsts pozicionēšanu un laikmetīgās mākslas nepieciešamību. Līdz šim tikai viens kultūras ministrs – Helēna Demakova – ir pilnībā izpratis šo institūciju nepieciešamību un centies iemiesot to realitātē. Tāpēc bija «trīs brāļi»: mūsdienu mākslas muzejs, koncertzāle un bibliotēka. Viens brālis uzcelts, puslīdz... (Smejas.)Pārējie vēl gaida savu kārtu. Bet tas ir tikai apņemšanās un izlēmības jautājums. Ja mums nav laikmetīgās mākslas muzeja, mēs nevaram normāli iesaistīties sarunā ar citām šāda līmeņa institūcijām ārzemēs: ne Pompidū centru, ne Tate Modern, ne MoMA. Tā ir nevēlēšanās saprast, ka sabiedrība, tās intereses un uztvere mainās. Tas, kas vienam ir izcila māksla, citam šķiet ķēpas uz audekla, bet ar publiku ir jāstrādā. Tur jau arī ir mākslas pievienotā vērtība – ka emocijas katram rodas savas. Es varbūt arī neesmu konceptuālās mākslas piekritējs, bet vismaz cenšos to izprast. Mani neaizrauj garu paskaidrojošo tekstu lasīšana, man gribas izmantot shortcut iespēju. (Smejas.)Lai tā ātrāk uzrunā. Tomēr citreiz ir tā, ka tu apstājies pie konceptuālā darba un saproti – jā, kaut kas tajā ir! Šajā ziņā brīnišķīgs notikums bija RIBOCA, pagājušā gada centrālais mākslas un kultūras pasākums. Dziesmu un deju svētki ir lieliski, es aplaudēju, man ir prieks par to, ka cilvēki ar aizrautību dzied un dejo, bet es iebilstu pret pozicionējumu, ka dziesmu svētki ir vienīgā nacionāli nozīmīgā parādība. Mums nepieciešams arī šis XX gadsimta otrās puses mākslas muzejs, lai mēs varētu prezentēt savu mākslu šajā simt gadu griezumā. Nacionālā mākslas muzeja pirmajā stāvā ir izvietota XX gadsimta otrās puses mākslas ekspozīcija, taču daži mākslinieki vispār nav pārstāvēti, bet tie, kas ir, atrādīti ar vienu vai diviem darbiem. Ko gan no tā var spriest par mākslinieku!? Mēs neprotam savu varēšanu noprezentēt, tāpēc mākslas pasaulē esam autsaideri, neviens ar mums te nerēķinās.

«Mani saista arī laikmetīgais, taču XX gadsimta otrā puse ir nepelnīti aizmirsta»
1558346638564952 screenshot 2019 05 20 at 13.02.29
Džemma Skulme | «Tautasdziesma» | 1969 | audekls, eļļa | 98.5 x 135 cm
1558346640801876 screenshot 2019 05 20 at 13.02.36
Džemma Skulme | «Tautasdziesma» | 1969

Tāpēc arī kopīgi izveidojāt fondu «Mākslai vajag telpu»?

Tas bija kliedziens pēc nepieciešamības! Ar šo fondu mēs iestājāmies par vietu XX gadsimta otrās puses mākslai un par vietu tieši Kaļķu ielā 1, kuru drīz pametīs Rīgas Tehniskā universitāte. Šī ēka ir staļinisma laika arhitektūras piemineklis. Izstaigājām telpas un secinājām, ka tās ir brīnišķīgi pārveidojamas. Mēs esam domubiedru grupa, kas apvienojusies idejas vārdā mudināt sabiedrību un valsts varu izveidot šādu muzeju. Ļoti ceru, ka agrāk vai vēlāk tiksim sadzirdēti un muzejs taps. Mēs turpinām par to runāt, cenšamies šos robus lāpīt, veidojot izstādes.

Kāda būtu jūsu vīzija par telpu šādam mākslas muzejam?

Muzejs varētu būt atsevišķs apjoms jebkurā Rīgā pieejamā vietā. Svarīgi, ka muzejs pats par sevi eksistē. Esmu sapratis, ka man nepatīk tādi veselas dienas apmeklējuma vērti muzeji, es nogurstu. Ir pietiekami, ja muzejam velti divas trīs stundas. Līdz ar to būtu labi sadalīt, ka vienā ēkā paliek periods līdz Otrajam pasaules karam vai vispār līdz XX gadsimta sākumam, un tad XX gadsimtu ieliekam kādā citā telpā. Varbūt tūliņ tiks pārbūvēta izstāžu zāle «Arsenāls». Krātuve Pulka ielā tiek pabeigta, un mākslasM darbi no «Arsenāla» kreisā spārna tiks pārcelti. «Arsenāls» būtu laba vieta, jo saistās ar XX gadsimtu. Svarīgi izveidot pastāvīgu ekspozīciju, pietiekami plašu, lai pilnā spektrā varam parādīt pēckara māksliniekus, piemēram, Borisu Bērziņu, Jāni Pauļuku, Birutu Baumani, Edgaru Iltneru. Valsts jāreprezentē ar māksliniekiem, māksla ir jārāda. Tā nedrīkst būt statiski aizmirsta.

Kāpēc jūs saista tieši pēckara māksla?

Mani saista arī laikmetīgais, taču XX gadsimta otrā puse ir nepelnīti aizmirsta. Ir arī zināms spīts radies – runājot ar ārzemju paziņām, kas saistīti ar mākslu, viņiem ir visai noliedzoša attieksme: «Nu, kas tad jums tajā sociālismā varēja būt?» Gribas parādīt, ka sociālisms bija tikpat labs kā tas jūsu kapitālisms. (Smejas.) Tas, ka viņiem bija vairāk naudas vai tirgus attiecības citādas, nekādi to mākslas procesu neietekmē, jo uz konformismu noskaņoti mākslinieki bija abās pusēs. Protams, sociālisma pusē bija daudz vairāk, jo tā varēja vieglāk pārdot darbus, bet ne jau visi mākslinieki gleznoja Tēvijas kara un sociālistiskos varoņus un veidoja Ļeņina bistes. Piemēram, Rūdolfs Pinnis. Septiņdesmitajos gados viņu apspieda, slēdza viņa izstādi, viņš piedzīvoja lielu kritumu, depresiju, bet 80. gados viņš spridzina, 60. gados – spridzina! Tas taču nav nekāds sociālisms. Ja viņš dzīvotu Francijā vai ASV, viņš būtu zvaigzne!

Kuru mākslas darbu vai personības veikumu laikposmā no XX gadsimta otrās puses līdz mūsdienām jūs izceltu kā nozīmīgu Latvijas mākslas vērtību?

Grūti salīdzināt laiku, kāds valdīja sešdesmitajos, kāds deviņdesmitajos gados un kāds – tagad. Nav viena darba, kas spētu apvienot visus šos periodus, tāpēc es izceltu vairāku radošo personu darbus. Džemmas Skulmes 1969. gadā uzgleznotā «Tautasdziesma» ir ļoti dramatisks un traģisks tēls, kura radīšana bija patiesa uzdrīkstēšanās konkrētā laika kontekstā. Tas bija kā sāpju kliedziens un joprojām ir spilgts paraugs glezniecības un mākslas spēkam. Džemma iemieso sevī glezniecības varenību un avangardismu, viņa ir viena no Latvijas XX gadsimta kultūras zīmīgākajiem atskaites punktiem. Arī Miervalža Poļa darbu cikls «Kolosu sala», kas tapis 70. gadu vidū. Viņš ir spilgta, savdabīga un neordināra personība: gleznotājs, performanču mākslinieks, teorētiķis un fantasts. Poļa uznāciens uz latviešu mākslas skatuves bija spilgts un tālaika kontekstā – šokējošs. Fotoreālisma manieres un fantastisku vīziju saplūšanas rezultātā tapa ceļojumu piezīmes laikā un telpā. Tur bija milzu kolosi pirkstu veidā – senas kultūras drupas, pie kurām pozēja viņš pats vai gleznotāja Līga Purmale. Miervaldis Polis brīvi klejoja pa Venēciju vai Ameriku, vai svešām gleznām. Viņš ceļoja laikā, telpā, savās fantāzijās. Saistoši ir arī supergrafiķu darbi 80. gados – Andra Brežes darbs «Ikars» (1987) un Ojāra Pētersona «Nepārtraukta izvēle» (1986). Vēl jāmin Juris un Vilnis Putrāmi, Kristaps Ģelzis, Indulis Gailāns, Normunds Lācis. Tā bija mākslinieku kopa, kas kardināli izmainīja priekšstatu par grafikas mediju, radot īstenu Latvijas mākslas fenomenu – lielformāta sietspiedes tehnikā darinātus papīra darbus. Viņu māksla bija ekspresīva, viņi uzdrošinājās runāt par sociālpolitiskām tēmām.

Vēl arī tā dēvētā Maigo svārstību grupa: Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Aija Zariņa, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe, Ģirts Muižnieks. Izstāde «Maigās svārstības», kas 1990. gadā notika izstāžu zālē «Latvija», bija katalizators sarunai par glezniecību. Tā balansēja uz robežas ar performanci – mākslinieki savus darbus radīja uz vietas ekspozīcijas telpā. Konkrētajā laikā un telpā tas bija unikāls notikums, kas spēja sašūpot ierasto mākslas uztveri.

Jūs darbojaties arī Tate Modern Krievijas un Austrumeiropas mākslas iepirkumu komitejā. Ko tas nozīmē Latvijas mākslas videi?

Pirms gadiem septiņiem Tate Modern mainīja paradigmu savas kolekcijas attīstībai un no tādas rietumnieciskās mākslas kolekcionēšanas tradīcijas pieņēma lēmumu pāriet uz pasaules mākslas monitoringu. Viņi izveidoja vairākas atsevišķas apakškomitejas, kas nosedz visus pasaules reģionus, pārraugot tur notiekošo. Viena no tām ir Austrumeiropas un Krievijas mākslas iepirkumu komiteja, 

kurai viņi uzrunāja cilvēkus, kas aktīvi kolekcionē šajā reģionā, vai cilvēkus no citām valstīm, kam ir interese par šā reģiona mākslu. Mūsu komitejā ir ap 40 biedru, kas tiekas divas reizes gadā – pavasarī un rudenī. Interesanti tas, ka reizi gadā šī komanda brauc izpētes braucienā uz vienu vai vairākām valstīm iepazīt aktuālāko mākslā. Pagājušajā gadāTate Modern komanda bija Latvijā – apmeklēja mākslinieku darbnīcas, skatījās arī RIBOCA izstādi, kurā bija pārstāvēti vietējie mākslinieki.
Pienesumi ir vairāki. Pirmkārt, ar klātbūtni šajā komitejā
es pārstāvu Latviju – Latvija tiek pieminēta un ņemta vērā. Reālais ieguvums ir tāds, ka grupa jau ir bijusi šeit. Otrkārt, parasti šis process rezultējas ar mākslinieku darbu iegādiTate Modern kolekcijai, taču šis process ir salīdzinoši lēns. No apmeklējuma brīža līdz darbu iegādei paiet pusotra, divi gadi. Domāju, rezultātu no Latvijas apmeklējuma mēs varētu just nākamā gada vidū.

Vai viņi jau noskatījuši konkrētu mākslinieku darbus?

Negribētu nevienu akcentēt, bet pāris vārdu viņi man ir nosaukuši. Gan divdimensionālā, gan videomāksla. Tas ir lielākais ieguvums. Nokļūšana Tate Modern kolekcijā ir sava veida kvalitātes rādītājs, jo viņi jau nepērk tikai pirkšanas pēc. Viņi tausta, kā tā māksla katrā reģionā attīstās, kas ir tai specifiskais, unikālais. Tad to deķi veido kopēju. Tas ir ļoti interesanti, mani tas fascinē!

Kāpēc jums ir svarīgi darboties Tate Modern?

Savā ziņā kontaktu dēļ, bet ne tikai Tate Modern. Godīgi sakot, darbojoties mākslas vidē, nonācu pie secinājuma, ka šī mākslas kolekcionāru un radītāju vide atver durvis, kuras tu vienkārši tāpat nekad nevarētu atvērt. Mums ir labas attiecības ar Austrijas galeriju Thaddaeus Ropac. Vadītājam ir daudz galeriju visā pasaulē, un viņš mūs aicina uz pasākumiem, kur satiekam pasaules mērogā nozīmīgus kolekcionārus, mēs runājamies un smejamies par vienām un tām pašām lietām. Nav jau svarīgi vārdi, kurus tu kolekcionē. Īstam kolekcionāram svarīgs ir process – kā to dari, kas tevi saista un kāpēc. Es kolekcionēju, jo mīlu šo procesu.

1558346689049010 screenshot 2019 05 20 at 13.02.49
Andris Breže | «Zemes saimnieki III» | 1988 | papīrs, sietspiede | 229 x 154 cm
1558346685918143 screenshot 2019 05 20 at 13.02.59
Andris Breže | «Zemes saimnieki» | 1988 | papīrs, sietspiede | 234.5 x 154 cm

Ko jūs kolekcionējat no laikmetīgās mākslas? Ko vēlaties saglabāt kā vērtību?

Nav iespējams nosaukt tos, kuri paliks, to rādīs laiks. Man personīgi šķiet, ka tāds varētu būt, piemēram, Paulis Liepa: viņa pieeja, mākslinieciskā doma... Viņam līdzīgi kā savā laikā Borisam Bērziņam mākslā nav nejaušību. Viss ir ļoti pārdomāti veidots.

Kas jūs visvairāk saista laikmetīgajā mākslā?

Laikmetīgajā mākslā var nolasīt šodienas aktuālo nervu, to, kā pasaule mainās. Caur to var sākt kaut ko saprast – citu cilvēku domas, redzējumu... Lasot Dostojevski, mēs nedaudz saprotam cilvēka dvēseli, slēptākos dvēseles gaņģus, bet šodienas aktualitāti varam notvert tikai caur laikmetīgo mākslu. Tā kaut kādā intuitīvā ziņā zemapziņu parauj augšā, vismaz man, un, domāju, Dina man pievienotos. Daudz laikmetīgajā mākslā ir arī viendienīšu darbu. Tie laika kritiku neizturēs. Taču ir vērtības, kas nosēžas, paliek.

1558347863884798 screenshot 2019 05 20 at 13.03.26
Andris Breže | «Arājs» | 1986 | papīrs, sietspiede | 204,5 x 154 cm
1558347866897467 screenshot 2019 05 20 at 13.03.34
Ojārs Pētersons | «Nepārtraukta izvēle II» | 1987 | papīrs, sietspiede | 223,5 x 154,5 cm

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt