Art

MVT Vasaras Mājā: Vestards Šimkus

16. augustā MVT Vasaras mājā tika atklāta izstāde, kurā dzirdama Vestarda Šimkus veltītā kompozīcija Māra Ārgaļa gleznai “Mūzika”, un šo muzikālo dialogu telpā iznesis jaunais un talantīgais māklsinieks Jānis Šneiders, piešķirot abiem mākslas darbiem – kā Šimkus radītajam skaņdarbam, tā Ārgaļa gleznai – kosmisku savstarpējo saikni.
Reading time 7 minutes

To, ka starp abiem māksliniekiem izveidojās neparasta komunikācija vien pierāda tas, ka Vestards Šimkus, lūkojot pēc muzikālākā darba, izvēlējies tieši darbu ar nosaukumu “Mūzika”, kuru, droši vien tikai sev zināmu iemeslu dēļ, tā to nosaucis pats mākslas darba autors. Par to, kādas attiecības ir mūzikai un mākslai Vestarda Šimkus dzīvē, pastāstīja pats pianists.

/

Kas, Jūsuprāt,  ir mūzikas un mākslas noslēpums, lai tās būtu ilgdzīvotājas? Kādēl dažus skaņdarbus cilvēki klausās gadsimtiem, bet citus – aizmirst jau pēc mēneša? 

Mūzika un māksla gadsimtu gaitā ir piedzīvojušas līdzīgas norises un pārvērtības.  Manuprāt, tas atkarīgs no tā, kādi ir kritēriji un kura sabiedrības daļa tos nosaka. Liela daļa no klasicisma laikmeta mūzikas bija sarakstīta kā augstdzimušu cilvēku laika kavēklis, kam bija jāskan fonā, kamēr viņi ēda, dzēra un sarunājās, tāpēc tolaik par vislabāko tika atzīta tāda mūzika, kas bija vienkārši skaista, melodiska un tāda, kas netraucēja citām nodarbēm. Par spīti tam un, pateicoties atsevišķu komponistu ģenialitātei, klasicisma laikmetā radās lielākā daļa no mūzikas vēstures šedevriem, kurus pazīstam un mīlam vēl šobaltdien. Romantisma laikmetā par izcilu tika uzskatīta tāda mūzika, kas ar tās radītāja personības subjektīvo skatījumu uz dzīves pārdzīvojumiem spēja emocionāli aizraut un likt to klausīties pēc iespējas lielākam koncertu apmeklētāju skaitam. Turpretī, līdz ar modernisma uznākšanu uz skatuves, par galveno vērtību mūzikā kļuva tas, cik lielā mērā komponistam ir izdevies radīt vēl neiepazītu mūzikas valodu un ko līdz tam nebijušu, pat šokējošu, vienlaikus cenšoties vispārināti raksturot sava laikmeta garu un atkāpties no personības subjektīvā pārdzīvojuma par to. Savukārt vēl šodien krietni ieilgušais postmodernisma laikmets dekonstruē un apspēlē to, kas ir ticis radīts pirms tā un, kā man šķiet, nemaz nevēlas radīt ko tādu, kas būtu vēsturē paliekošs. Tas arī, iespējams, izskaidro to, kāpēc nespēja vai nevēlēšanās radīt ko ilglaicīgi pastāvošu (viss viens – vai tie ir viedtālruņi, pāru attiecības vai māksla) ir tik raksturīga tieši laikam, kurā mēs dzīvojam šobrīd. Taču, kopumā skatoties, ilgdzīvotāja cauri gadsimtiem ir izrādījusies tā mūzika, kura ir bijusi ne tikai lieliski piemērota savam laikmetam, bet kuru ir spējuši saprast un izjust arī tai sekojošo laikmetu klausītāji. Gribētos domāt, ka noteicošais faktors ir bijis tas, cik patiesi un iedvesmoti komponisti ir bijuši, kad radījuši tik pārlaicīgu mūziku.

Kas ir tas, ko Jūs meklējat mūzikā un mākslā? 

Tā noteikti nav izklaide. Būtu bezjēdzīgi mākslā un mūzikā meklēt izklaidi. Tā, protams, tur var gadīties, kā mūsu ikdienā sakairinātajiem nerviem tīkama blakusparādība, taču uzskatu, ka izklaidi (ja to vispār grib) ir jāmeklē kur citur. Manuprāt, tās uzskatīšana par mākslas un mūzikas svarīgāko uzdevumu novērš mūsu uzmanību no kā daudz būtiskāka. Izcilais vācu 20.gs filosofs Martins Heidegers savā darbā “Mākslasdarba sākotne” izsaka domu, ka caur mākslu šajā pasaulē mums atklājas esamības patiesība. Es ticu, ka tā eksistē. Tāpēc mani interesē tāda māksla un mūzika, kas palīdz patiesībai atklāties – lai mēs varētu to pieredzēt un veidot katrs pats savu individuālo dialogu ar to. Taču mēs ikviens esam nepilnīgas būtnes un, mēģinot patiesību izteikt mākslas darbā, riskējam ar savas subjektivitātes absolutizēšanu. Tāpēc, lai mākslā runātu par patiesību, kuru nespējam pilnībā aptvert, visadekvātāk būtu izteikties patiesības neaptveramajai būtībai vistuvākajā veidā – abstrakti un poētiski. Starp visām dzīvajām būtnēm tieši cilvēks vismaz teorētiski ir spējīgs attīstīt.

Kādu Jūs vēlētos redzēt 20. gs. otrās puses un modernās mākslas muzeju?

Es to vēlētos redzēt gana plašu un ietilpīgu, jo uzskatu, ka laikposmā no 1945.līdz 1991.gadam Latvijā ir dzīvojuši un mākslu radījuši ārkārtīgi daudzi izcili talantīgi mākslinieki, līdzīgi kā minētajā laika posmā – komponisti. Okupācijas totalitārā režīma apstākļos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados viņi radīja tādu mākslu un mūziku, kas ar zemtekstiem un simbolu valodā spēja mākslinieciski iedarbīgā veidā uzrunāt cilvēkus, ietekmēt savu laiku. Arī šodien, pat īpaši neiedziļinoties politiskajā kontekstā, tā laika māksla ir estētiski saistoša. 

Kādēļ ir tik svarīgi, lai šāds muzejs taptu?

Ir tik neticami un netaisnīgi, ka lielākā daļa no 20.gs otrajā pusē Latvijā tapušajiem mākslas darbiem šodien glabājas vietās, kur tos nemaz nevar apskatīt. Tā ir māksla, kurai mūsu kultūrvēsturē ir ļoti nozīmīga loma, tāpēc tā nudien jau sen būtu pelnījusi savu muzeju. Un atcerēsimies, ka “mākslinieka misija ir parādīt citiem, ka uz šo pasauli var paskatīties arī tā”. To ir teicis rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins intervijā kinorežisoram Aleksandram Sokurovam. Un es tam pilnībā piekrītu. Šāds muzejs ar kvalitatīvu, visaptverošu kolekciju spētu bagātināt ikviena apmeklētāja iztēli un paplašināt mūsu estētiskās uztveres robežas. Cilvēku, kurš dzīvotu pavisam citā pasaulē. Un es droši vien pat nenojaustu, kā man tik ļoti trūktu.

Kas bija iedvesmojošākais, sacerot mūziku Māra Ārgaļa darbam?

Man šķiet, ka šajā Māra Ārgaļa gleznā ar nosaukumu “Mūzika”, apvienojas neizskaidrojama abstrakcija ar skaidri sajūtamu tēlainību un noskaņu. Autors šajā gleznā man neko nevēlas teikt priekšā vai iestāstīt. Pat to, ka šo darbu taču sauc “Mūzika”, es aptvēru tikai jau pēc tam, kad biju to izvēlējies kā iedvesmas avotu savam jaundarbam. Pašā darbā mēs neredzam neko, kas nepārprotami liecinātu par mūzikas klātbūtni – nevienu mūzikas instrumentu, nošu atslēgu vai ko tamlīdzīgu. Taču visu triju gleznā redzamo personāžu sejas, cauri tumsai izgaismotās, un roku izteiksmes bija tas, kas man lika atpazīt šo darbu kā vismuzikālāko starp visiem citiem. Precīzāku un atbilstošāku nosaukumu šādam mākslas darbam būtu grūti iedomāties. 

/

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt