MVT Vasaras mājas atklāšana
Kultūra

MVT Vasaras mājas atklāšana

Ar lielu prieku un gandarījumu mēs jau ceturto sezonu pēc kārtas atklājām MVT Vasaras māju, kas Rīgas pilsētai ir nozīmīgs inovatīvs un izglītojošs projekts.
Reading time 8 minutes

Tas kopš 2015. gada vasaras attīstās saskaņā ar fonda izvirzītiem mērķiem – aktualizēt latviešu mākslu un latviskās vērtības, kuras ir radušās padomju periodā, dokumentēt un sabiedrībai atspoguļot mūsdienu mākslas procesu, kā arī kultūrpārtikas patēriņā iesaistīt pēc iespējas plašāku sabiedrības loku un pievērst uzmanību Mūsdienu un 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveides nepieciešamībai Rīgā, kur vienkopus un pastāvīgi izstādītu mākslas darbus, kas tapuši no 1945. līdz mūsdienām un radītu pilnvērtīgu priekšstatu par Latvijas mākslas mantojumu.

Šovasar pie mums MVT Vasaras mājā norisinās vēl nebijis notikums – projektā “ Skaņai vajag mākslu” satiekas divas mākslas discilpīnas, proti, mūzika un vizuālā māksla. Fonds “Mākslai vajag telpu” aicinājis sešus mūziķus, komponistus un grupas radīt jaunas skaņu ainavas, iedvesmojoties no latviešu modernistu darbiem, ko dalībnieki brīvi izvēlējās no Zuzānu kolekcijas. Visas vasaras garumā, ik katru otro ceturtdienu tiks atklāta jauna izstāde, kas sastāvēs no viena mākslas darba, muzikālas kompozīcijas un tas viss – laikmetīgā scenogrāfijā. 19. jūnijā tika atklāta pirmā izstāde – grupas “Instrumenti” muzikālā interpretācija par Džemmas Skulmes gaišo darbu “Putnubiedēklis” Marijas Ulmanes veidotajā scenogrāfijā. Ieslīgt baltos zviļņos, klausoties “Putnubiedēkļa” muzikālo atveidojumu un vērot pašu “Putnubiedēkli”, kas izgaismots novietots pie griestiem pilnīgi baltā telpā – to visu varēs izbaudīt līdz 1. jūlijam, kad šī izstāde tiks nomainīta ar “Mumiy Troll” muzikālo gleznu par Bruno Vasiļevska darbu scenogrāfa Krišjāņa Elvika redzējumā. Uz sarunu par mūziku, mākslu un pašu projektu esmu aicinājusi uz sarunu Jāni Šipkēvicu – grupas “Instrumenti” pārstāvi un projekta dalībnieku.

Kopā ar Reini Sējānu un Gati Zaķi esiet radījuši muzikālu ainavu par Džemmas Skulmes darbu “Putnubiedēklis”. Kas jaunradītajā kompozīcijā tiek izklāstīts? Kāds ir tās skanējums, kāda noskaņa ir radīta?

Veidojot Džemmas Skulmes “Putnubiedēkļa” skaņugleznu, mēs izmantojām abstraktu skanisko elementu kopumu, daudz trokšņu, efektu, bet arī ļoti burtisku kompozīcijas veidošanas tehniku - “gājām cauri bildei”, respektīvi, radījām iespaidu, ka sākotnēji pa lauku tuvujamies krustam un plīvojošajiem audumiem, vidusdaļā tie ir pavisam tuvu klāt un noslēgumā attālinās. Darba process bija ļoti tīkams. Bildē redzamais centrālais tēls - putnubiedēklis, saprotams, ir pietiekami dramatisks tēls, taču mākslinieces izvēlētā krāsu palete rosināja uz gaišu un vējainu atainojumu.

Kādas Tev ir attiecības ir ar vizuālo mākslu kopumā, vai bijusi īpaša interese par to pirms projekta?

Man personīgi vizuālā māksla uz vizuālā pasaules uztvere ir teju vienlīdz svarīga kā mūzika, skaņa. Ilgus gadus manā interešu laukā bijusi fotogrāfija - gan kā izteiksmes veids, gan savulaik arī kā darbs. Kompozīcijas izjūta, proporciju, likumsakarību, krāsu attiecību uztvere ir ļoti būtiska manā skatījumā - gan mākslā, gan sadzīvē.

Kurš, Tavuprāt, no Latvijas un pasaules mūziķiem, grupām un komponistiem ir tāds - muzikāli ļoti vizuāls? Kurš uzrunā visvairāk, ir iedvesmojis Tevi?

Pasaules mūzikā māksla vienmēr ir bijusi līdzās, tā bieži “ierāmē mūziku”, tikpat bieži pati top radīta mūzikā. Sākot no Musorgska “Izstādes gleznām” līdz Džonam Keidžam un Banksija, kurš, kā izrādās ir Roberts Del Nadža - viens no grupas “Massive Attack” dalībniekiem. Mani tiešām iedvesmo pilnasinīga koprade, kur mūzika nav atrauta no pieredzes kā plika skaņa. Tamdēļ ļoti cienu Bjorku, “Radiohead” un citus, kuru daiļrade ir pasaules uzskats, pārliecība, ne tikai dziesmas un to noformējums. To, cik tas ir būtiski un var būt iedarbīgi, bērnībā es novēroju un daudz mācījos no sava krusttēva Ainara Mielava - grupas “Jauns mēness” estētiskā un idejiskā puse, manā skatījumā, vienmēr bijusi ārkārtīgi svarīga un iedarbīga.

Vai ir kāds mākslas darbs vai izstāde Tavā dzīvē, pie kā vai, kuru apmeklējot, aizrāvusies elpa un izdzīvots liels pārdzīvojums?

Mākslas darbs, kurš izmainīja manu līdzšinējo pieredzi bija Marinas Abramovičas nedēļu ilgā performance “The Cleaner”. Tā tika radīta Stokholmas Laikmetīgās mākslas muzejā, un man personīgi bija tā laime būt daļai no tā - 14 dziedātāju sastāvā radīt šī notikuma balsu sasaisti. Šis ir vēl viens gadījums, kad ir iespēja apjaust mākslas pāri plūstošās robežas, spējas izkļūt no izstāžu zāles sienām un iesūkties katra apmeklētāja ādā, apziņā un prātā. Tas ir vēl viens pierādījums, ka māksla nav bilde, rāmis vai skaņa, tā ir telpa starp ideju, mākslinieku un adresātu.

Varbūt ir kāds mākslas darbs, kas būtu ļoti kārots un to vēlētos redzēt savā kolekcijā.

Es netiecos mākslu “turēt sev klāt”. Tās pieredzēšana pārsvarā ir process, kurš drīzāk līdzinās impulsam, ne vielai, kas ikdienā būtu jāuzņem. Izņēmums ir kāda Filipa Šalajeva glezna, kuru savulaik ieraudzīju Naivās mākslas muzeja ekspozīcijā Andrejsalā un kopš šī brīža jau teju desmit gadus nepamet manu domu pasauli. Varbūt dzīve ar šo darbu mūs kādreiz atkal savedīs kopā.

 

 

Šogad, tāpat kā arī iepriekšējos gadus, fonds kslai vajag telpu” pievērš uzmanību tam, ka Latvijā trūkst vietas, kur pienācīgi iepazīties ar latviešu modernistu daiļradi. Kāda ir Tava vīzija par to, kā varētu izskatīties šis muzejs un kāda sajūta tajā valdītu? Kā vislabāk, Tavuprāt, izstādāmi mākslas darbi?

Pēckara perioda māksla Latvijā ir tas radošais materiāls, tā augsne, kurā radusies viskrāšņākā un pārsteidzošākā mūsdienu Latvijas mākslas pasaules augu valsts. Tas ir laiks, kad par spīti cenzūrai, fantāzijas iegrožošanai un centieniem vizuālo valodu vienkāršot un vulgarizēt, notika pretējais - ēnas apstākļos uzplauka un sazaļoja vesela paaudžu sekvence, izveidojot spožu pamatu oriģinālai un suverēnai domāšanai. Tamdēļ mans redzējums par muzeju vai telpu, kur šodien sastapt šo mākslu drīzāk līdzinātos radošai darbnīcai, laboratorijai tālākiem eksperimentiem. Ārkārtīgi būtiska ir iespēja piekļūt fondiem, iespēja aptvert laika ritumu, ideju attīstības ceļu, lai tālāk šajās idejās varētu atspoguļot mūsdienu norises. Jo šodien notiekošais tikai šķietami ir diametrāli pretējs pagātnei.

 

Foto: Andrejs Strokins

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt