Art

No konteineriem līdz muzejam

No konteineriem līdz muzejam: fonds «Mākslai vajag telpu» būvē muzeju cilvēku apziņā
Reading time 14 minutes
Ansis Starks | izstāde «Pāris» | «MVT Vasaras māja» sezona «#Blumbergs. Bezgalība» | 2016

Fonds «Mākslai vajag telpu» ir dibināts 2014. gadā Rīgā, lai veicinātu XX gadsimta otrās puses un mūsdienu mākslas muzeja izveidi Latvijas galvaspilsētā. Diemžēl realitāte ir tāda, ka Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts, kurai nav atbilstīgas mākslas institūcijas, kas apkopotu un pastāvīgai izrādīšanai nodrošinātu to nacionālo mākslas mantojumu, kas radīts pēckara jeb okupācijas laikā, kā arī to, kas radīts jau neatkarības gados. Tieši šā iemesla dēļ mākslinieki, arhitekti un uzņēmēji apvienojās, lai radītu organizāciju fondu «Mākslai vajag telpu», kas iestājas par to, ka jārada mūsdienu mākslas muzejs, lai Latvijas sabiedrībai un tās viesiem būtu iespēja iepazīties ar latviešu pēckara un laikmetīgo mākslu.

Viena no pirmajām akcijām, ko realizēja fonds un ieguva sabiedrības atpazīstamību, bija 2014. gadā rīkotā Gliemežu akcija, izliekot Rīgā 15 gliemežu skulptūras, kuras bija ra- dījusi itāliešu mākslinieku grupa The Cracking Art Group. Gliemeži tika izvietoti Rīgas pilsētvidē ar domu piesaistīt sabiedrības uzmanību, lai iesaistītu XX gs. otrās puses un mūsdienu mākslas muzeja izveides nepieciešamības atbalstā. Gliemezis – kā simbols tam, ka process notiek ļoti lēni, taču tajā pašā laikā skulptūra ir laikmetīgs pilsētvides objekts, kas padara pilsētas ielas un parkus košākus. Tā bija mākslas akcija, kas tieši mijiedarbojās ar Latvijas sabiedrību.

Latvijā darbojas vairākas galerijas, kas kvalitatīvi izstāda un atbalsta laikmetīgo mākslu, kamēr Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā patstāvīgajā ekspozīcijā apskatāmi ap 100 mākslas darbi, kas radīti pēc 1945. gada. Tikai epizodiski Latvijas sabiedrība plašāk var iepazīties ar latviešu pēckara māksliniekiem, kad Nacionālais mākslas muzejs vai privātie kolekcionāri, kuru krājumos ir latviešu modernistu darbi, sarīko izstādes, veltītas viņu daiļradei. Tomēr ikdienā mums ir maza pieejamība modernās mākslas mantojumam, kas veidojies tieši okupācijas gados. Padomju gados latviešu mākslai bija nozīmīga loma – mākslinieki centās turēties līdzi pasaules mākslas tendencēm, lai arī tas nebija viegli; radīt to, kas viņiem bija radoši aktuāls, kā arī izteikt alkas pēc brīvības un cilvēcības. Māksla bija miermīlīgs pretestības veids, kas ļāva caur zemtekstiem kritizēt valdošo ideoloģiju. Džemma Skulme, Boriss Bērziņš, Ilmārs Blumbergs, Auseklis Baušķenieks, Jānis Pauļuks, Ojārs Ābols, Andris Grinbergs, Māra Brašmane, Biruta Baumane, Indulis Za- riņš, Leonīds Āriņš, Juris Dimiters, Miervaldis Polis, Līga Purmale, Imants Lancmanis, Maija Tabaka, Rūdolfs Pinnis un Bruno Vasiļevskis – šie ir tikai daži meistari, kas aktīvi iesaistījās mākslas procesos padomju laikos un kuru darbi ir neatņemama mūsdienu Latvijas identitātes daļa. Visi šie mākslinieki noteikti ir līdzvērtīgi slavenākajiem XX gadsimta otrās puses mākslas paraugiem citviet pasaulē, taču režīms neatļāva nonākt viņiem pienācīgā slavas saulē. Pašlaik šis daudzslāņainais un Latvijai tik nozīmīgais periods glezniecībā, grafikā, fotogrāfijā un tēlniecībā nav guvis pilnīgu atzinību un novērtējumu, atpazīstamību pasaules mērogā. Tāpēc fonds «Mākslai vajag telpu» popularizē latviešu XX gadsimta otrās puses māksliniekus un izglīto sabiedrību par māksliniekiem, kas darbojušies okupācijas gados.

MVT Vasaras māja

2015. gadā fonds «Mākslai vajag telpu» atklāja savu galeriju – «MVT Vasaras māju», kas netipiski citām mākslas tel- pām Rīgā tika izveidota jūras konteinerā. Lai arī citviet Eiro- pā tā nav reti izmantota prakse (piemēram, Berlīnē Platoon Kunsthalle), Rīgā šāda pieeja bija ne tikai drosmīga, bet arī simboliska. Māksliniece Džemma Skulme, kas bija «MVT Vasaras mājas» pirmās sezonas fokusā, par šo mākslas pro- jektu izteikusies šādi: «Sanāca tā, ka šā notikuma ietvaros māksla atradās konteineros. Un kas tad ir konteiners? Tieši runājot – tas paredzēts būvgružiem, tā ir atkritumu tvertne! Šeit uz nojauktas celtnes drupām tika slieta šā konteineru sastatne, kuras uzdevumam idejiski vajadzētu būt mākslas transportēšanai, nogādāšanai uz tai piemērotām telpām.» Runājot par nojauktu celtni, Džemma Skulme bija domājusi bijušo skaņuplašu rūpnīcu «Melodija», kas savulaik atradās Kalnciema ielā 36/38, kur kopš 2015. gada atrodas melnie jūras konteineri – «MVT Vasaras māja». Izveidot mākslas galeriju konteineros patiešām būtiski sasaucas ar organizā- cijas nosaukumu – «Mākslai vajag telpu». Kamēr šīs telpas nav, māksla uzturas konteineros un, cerams, ar laiku tiks nogādāta tai piemērotā vietā. «MVT Vasaras māja» ir sezonāla mākslas galerija, kas darbojas vien vasaras mēnešos, taču skatītājiem šo triju mēnešu laikā tiek nodrošinātas sešas septiņas izstādes, kas ilgst 10 dienas. Šī galerija kalpo kā tilts starp XX gadsimta otrās puses un laikmetīgo mākslu, rādot piemēru, kā vajadzētu darboties modernai mākslas telpai. Katru vasaru fonda biedri kopā ar pieaicinātu profesionālu mākslas kura- toru izstrādā galerijas koncepciju, izvēloties vienu latviešu modernās mākslas dižgaru, kam veltīt sezonas izstāžu cik- lu. Tad tiek pieaicināti seši laikmetīgās mākslas pārstāvji, lūdzot interpretēt dižgara daiļradi, viņa lomu sabiedrībā un mākslas vēsturē. Pirmajā sezonā notika izstāžu sērija «#Džemma90», kas bija veltīta latviešu māksliniecei Džemmai Skulmei, kurai togad palika 90 gadu. Svinot mākslinieces devumu latviešu māks- lā, viņas daiļradi un dzīves gājumu interpretēt bija aicināti septiņi laikmetīgie mākslinieki. Piemēram, Kristians Brekte no Džemmas Skulmes daiļrades kā sev derīgu izvēlējās krusta formu, kas mākslinieces darbos parādās vairākkārt, – 80. gados Džemma bieži gleznoja un zīmēja putnubiedēkļus, kurus caurvij krusta forma. Brekte savā izstādē Hronos krustu atbrīvoja no laikmeta noslāņojumiem, pievienojot tikai dažas zīmes: galvaskausu un vārnas izbāzni, tā reflektējot par formu savā mākslinieciskajā izteiksmē, kuras fokusā ir nāves, reliģijas un arī seksualitātes tēma. Savukārt fotogrāfs Arnis Balčus izveidoja instalāciju, kas kalpoja kā Džemmas Skulmes memoriālais dzīvoklis, atklājot skatītājam telpisku ieskatu mākslinieces dzīves gājumā, pievēršoties gan viņas privātās dzīves aspektiem, gan publiskajam tēlam. Nākamajā sezonā fonds izcēla talantīgo un savam laikam pārsteidzošo mākslinieku Ilmāru Blumbergu. Viņš atstāja spēcīgu nospiedumu latviešu mākslas vēsturē: scenogrāfijā, glezniecībā, tēlniecībā, performanču un skaņu mākslā. Ilmārs Blumbergs devās aizsaulē 2016. gada februārī, tāpēc par godu izcilajam māksliniekam «MVT Vasaras mājas» izstāžu cikls tika aizvadīts viņa daiļrades godināšanai – «#Blumbergs. Bezgalība». Par izvēlēto mākslinieku darbiem šajā izstāžu sērijā kuratore Inga Šteimane sacījusi šādi: «Starp māksliniekiem ir tādi, kuru darbos ir tieša un apzināta Blumberga ietekme, ir Blumberga portreti, un ir darbi, kuri tapuši individuālās trajektorijās, taču arī uz tiem var attiecināt Ilmāra Blumberga dzīves un mākslas izjūtu, ka visi mēs kustamies kopā – kāds no kāda, cits uz citu.»

1559123585138086  tr 28561559123585463913  tr 3120
1559123585902313  tr 61831559123586444228  tr 9439

2017. gadā «MVT Vasaras mājas» uzmanības centrā nonāca padomju laikos neatzītais, teju vai disidentiskais un režī- mam neatbilstīgais mākslinieks Andris Grinbergs, ko varētu dēvēt par latviešu Endiju Vorholu. Ieva Kalniņa, šā izstāžu cikla kuratore, sacījusi: «Man šķiet, ir ļoti labi, ka Andris Grinbergs izvēlēts kā centrālais tēls šai izstāžu sērijai, jo parasti vairāk redzami tradicionālos mākslas medijos strādājošu mākslinieku darbi, šādus netradicionālus autorus nevaram iepazīt, pat uzzināt par viņu esamību. Ja klasisko mākslas formu darbi tiek eksponēti, lai arī nepietiekami, netradicionālos mākslas medijos strādājoši autori  nemaz vai ļoti reti.» Mākslinieks Ivars Grāvlejs radīja sociālkritisku performanci par to, kā sabiedrība izmanto izstāžu atklāšanas, lai paēstu un iedzertu vīnu, bet māksla paliek otršķirīga. Šajā performancē piedalījās trīs meitenes tautastērpos, taču, esot kailām līdz jostasvietai, stāvēja pie skaisti uzklāta galda un ēda sagatavotās uzkodas. Ivaram Grāvlejam šāda ideja radusies, atceroties gadījumu ar Andri Grinbergu 90. gadu beigās, kad viņi strādājuši kopā. «Mēs reiz gājām pa Brīvības ielu, Andris man teica: izstāžu atklāšanās viņiem māksla neinteresē, vienīgi izrādīt sevi un pierīties kā cūkām! Viņš ironiski turpināja ar karikatūras aprakstu: vajadzētu, ka atklāšanā pie galda stāv daiļas tautumeitas ar pliku pakaļu. Ēd maizītes, kūciņas un dzer šampanieti. Un lai tās uzbarotās dirsas – sabiedrības krējums – lūr. Piga viņiem!» Šo ieceri mākslinieks realizēja «MVT Vasaras mājā».

Toties Latvijas simtgadē 2018. gadā fonds «Mākslai vajag telpu» pamainīja ikvasaras galerijas koncepciju, šoreiz izstāžu ciklu veidojot kā multidisciplināru projektu «Skaņai vajag mākslu», projektam pieaicinot sešus dažādus mūziķus un mūzikas apvienības. Mūziķiem bija jāizvēlas no Zuzānu mākslas kolekcijas viens latviešu modernista darbs, kas šķiet iedvesmojošākais, un tad viņi tika lūgti radīt jaunu muzikālu skaņdarbu. Izstāžu cikla mākslinieciskais vadītājs Kristians Brekte izvēlējās sešus jaunos māksliniekus no Mākslas akadēmijas, viņiem bija uzdevums radīt scenogrāfisku risinājumu galerijā, radot priekšstatu par gleznu, ko izvēlējušies mūziķi, kā arī radīt atbilstīgu vidi, kur skatītājam būtu iespēja noklausīties jaunradīto kompozīciju. Šis bija pārsteidzošs projekts, jo jaunie mākslas studenti bija savu uzdevumu augstumos, izveidojot brīnišķīgas mākslas insta- lācijas. Ar šo projektu «MVT Vasaras mājā» izdevās apskatīt vairākus latviešu pēckara perioda māksliniekus.

Šogad galerijai gaidāmas pārmaiņas – fonda «Mākslai va- jag telpu» iecere ir pārcelt konteinerus uz Rīgas centru, uz Esplanādi blakus Latvijas Mākslas akadēmijai. Kāpēc? Fonds šogad nolēmis izstāžu ciklu veltīt Mākslas akadēmi- jas simtgadei un ģeogrāfiski būt tuvāk šai izglītības iestādei, iezīmējot tās lielo nozīmi Latvijas mākslas attīstībā. Kopš 1919. gada, kad Mākslas akadēmiju dibināja izcilais māksli- nieks Vilhelms Purvītis, tā ir kalpojusi par svarīgāko mākslas izglītības iestādi Latvijā, nodrošinot darba vietas daudziem latviešu māksliniekiem, kā arī kļuvusi par vietu, kur topošie mākslinieki sevi attīstījuši un nostiprinājuši māksliniecisko izteiksmi. Arī šogad tiks uzrunāti jaunie Mākslas akadēmijas mākslinieki un kopā ar akadēmijas pasniedzējiem un fonda «Mākslai vajag telpu» vadītāju Katrīnu Jaunupi veidos mākslas instalāciju, kas būs interpretācijas darbs par kādu ar Mākslas akadēmiju saistītu personu.

1559034355215178 img 29311559034355107847 img 2856
MVT Vasaras māja» sezonas izstāžu sērija «#Džemma90» | 2015
1559034358598173 kop
Pilsētvides objekts «Divi Raiņi» tēlnieks Aigars Bikše. No labās: mākslas kolekcionāre un mecenāte Dina Zuzāne, Latvijas prezidents Raimonds Vējonis, tēlnieks Aigars Bikše, mākslas kolekcionārs un mecenāts Janis Zuzāns, uzņēmējs Guntis Rāvis.
Fonda citi projekti

Fonds «Mākslai vajag telpu» pievērš uzmanību tam, ka trūkst augstvērtīgu mākslas izstāžu ārpus Rīgas, tāpēc, sadarbojoties ar reģionālajām mākslas telpām, rīko izstādes, no savas puses nodrošinot mākslinieku atlasi un kuratoru piesaisti. Izstādes notikušas Valmierā, Liepājā, Talsos, Jūrmalā. 2017. gadā Valmierā pat tika organizēta «MVT Vasaras mājas rezidence Valmierā», galerijā «Laipa» atklājot sešas izstādes, kas tika papildinātas ar meistarklasēm un performancēm. Pērn fonds realizēja ilgi lolotu ieceri – uzcelt pilsētvides objektu «Divi Raiņi», ko veidojis tēlnieks Aigars Bikše. Rainis (1865–1928) ir diža kultūras personība Latvijas kultūrtelpā: dzejnieks, atdzejotājs, tulkotājs, dramaturgs, sociāldemokrāts un politiķis, un skulptūrā Rainis simboliski iezīmē ideju par latviešu lielumu. Soliņš skulptūrā kalpo kā simbols attīstībai laikā, bet abas Raiņa figūras – attīstībai telpā. Tomēr galvenā skulptūras ideja ir par attīstību garā, domāšanas veidā un viedumā. Skulptūra izvietota pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Bērni (un arī pieaugušie!) ir iemīļojuši iesēsties lielajam Rainim klēpī, bet mazajam Rainim pulēt gludo pieri. Runājot par bērniem un kultūrizglītību, fonds «Mākslai vajag telpu» padomājis arī par to. Kopš 2018. gada rudens fonds realizē skolu projektu «Saruna par moderno un laikmetīgo mākslu Latvijas skolās», ko vada mākslas zinātniece Auguste Petre. Šis skolu projekts veidots, lai sagatavotu jauniešus runāt, domāt un patērēt laikmetīgo mākslu, kā arī ieinteresēt par mūsdienu mākslas procesiem Latvijā. Mākslas vēsturi Latvijas skolās pasniedz salīdzinoši mazos apjomos, līdz ar to skolēniem nav lielas prakses runāt par mākslu, kā arī trūkst zināšanu par to, kas noticis Latvijas mākslā pēdējās desmitgadēs.

Fonds «Mākslai vajag telpu» ir plaši atvērts dažādām sadarbībām, jo mērķis ir komunicēt ar iespējami plašāku sabiedrību, atmetot domu, ka māksla ir kaut kas elitārs un paredzēta vien šauram sabiedrības lokam. Tāpēc fonds ir sadarbojies ar medijiem, un visi pasākumi, kas notiek «MVT Vasaras mājā», ir bez maksas.

1559034524996792 andrejs strokins
Andrejs Strokins | izstāde «Nezināmais dalāmais» | «MVT Vasaras māja» sezona «#Blumbergs. Bezgalība» | 2016
1559034530712565 bal us
Arnis Balčus personālizstāde «MVT Vasaras māja» sezona «#Džemma90» 2015
1559034540230802 sab ne
Sabīne Vernere | izstāde «Bez-kaunīgs» | «MVT Vasaras māja» sezona «#Blumbergs. Bezgalība» | 2016
1559034543038836 gabr ns
Gints Gabrāns | izstāde «Ēdiens: 2050» | «MVT Vasaras māja» sezona «#Blumbergs. Bezgalība» | 2016

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt