Art

Māra Lāce | No sevis nekad neaiziet

Sarunā Māra Lāce vairākkārt uzsver muzeja nozīmību kultūras procesu veicināšanā, runā par savu pieredzi muzeja darbā un atklāj pārdomas par joprojām neesošā laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Viņas vārdiem piemīt ārkārtīgi liels svars, ne tikai tāpēc, ka ir galvenā Latvijas mākslas muzeja direktore, – viņa ir izcila un iedvesmojoša personība, kas ar darbiem un viedokli savu vārdu uz mūžu ierakstījusi Baltijas reģiona mākslas vēsturē.
Reading time 23 minutes

Māru Lāci nešaubīgi varētu raksturot kā vienu no lielākajām autoritātēm Latvijas mākslas ainā. Viņa ir ilggadēja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore, mākslas zinātniece un eksperte, kā arī Kultūras ministrijas Vizuālās mākslas padomes locekle, vairāku nozīmīgu mākslas projektu iniciētāja un atbalstītāja. Viņas vadībā Nacionālais mākslas muzejs ir piedzīvojis modernu renesansi – ne tikai vizuālu, ar ārkārtīgi nozīmīgu ēkas rekonstrukciju, bet arī attīstījies strukturāli, ar vienu nosaukumu apvienojot četrus muzejus (LNMM, Mākslas muzeju «Rīgas Birža», Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju), kā arī izstāžu zāli «Arsenāls». Kā muzeja direktorei viņai nācies pieņemt vairākus svarīgus lēmumus, kas ietekmējuši ne vien latviešu mākslas attīstību, bet arī tās pieejamību plašākai publikai. Viens no šādiem būtiskiem aspektiem ir laikmetīgās mākslas aktualizēšana, ko muzejs veic, gan veidojot iepirkumus savai kolekcijai, gan atbalstot patlaban vienīgo Latvijas laikmetīgās vizuālās mākslas apbalvojumu – «Purvīša balvu». Šādā veidā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uztur rūpi par visu laikposmu nacionālo mākslu.

 

Teksts: Auguste Petre, Arterritory.com Baltijas redaktore

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores amatā esat kopš 2001. gada, tātad kopš laika, kad Latvijā un arī Baltijas reģionā aizvien straujāk sākusi attīstīties laikmetīgā māksla, un mākslinieki vairāk sākuši eksperimentēt ar medijiem, materiāliem, formām atbilstīgi globālajām tendencēm. Kuri, jūsuprāt, ir nozīmīgākie mākslas attīstības pieturpunkti?

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir viena no lielākajām mākslas institūcijām Latvijā un manas vadības periodā ir piedzīvojis nopietnas pārmaiņas. Pirmkārt, tās bijušas institucionālas un strukturālas pārmaiņas. Otrkārt, izmaiņas infrastruktūras attīstībā, un, treškārt, pārmaiņas, kas saistītas ar dažādu saturisko un izteiktu konceptuālo jautājumu risināšanu. Proti, tie ir jautājumi par to, ar kādu mērķi, idejām un misiju strādā un darbojas šī kultūras institūcija. Direktores amatā esmu astoņpadsimt gadus, bet vispār muzejā strādāju daudz ilgāk, līdz ar to man šis darbā pavadītais laika posms saslēdzas tādā vienotā skatījumā.

Te patiešām vietā ir ķīniešu teiciens: «Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikos!» Viss šis periods – šie astoņpadsmit gadi – ir bijis pārmaiņu laiks. Kad kļuvu par direktori ar pilnām vadītājas tiesībām, pienākumiem un atbildību, toreizējā Latvijas mākslas muzeju apvienība tika sadalīta vairākās atsevišķās juridiskās personās. Nacionālais mākslas muzejs sastāvēja tikai no šīs galvenās muzeja ēkas un izstāžu zāles «Arsenāls».

Kā nākamo posmu muzeja attīstībā var minēt 2010. gadu, kad tika pievienots Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs un Mākslas muzejs «Rīgas Birža» – tolaik Ārzemju mākslas muzejs. Tā krietni tika pamainīta muzeja struktūra… Visas šīs pārmaiņas ir nesušas līdzi sava veida konceptuālās izmaiņas. Sākotnēji strādājām tikai ar Latvijas vizuālo kultūru un mākslu, savukārt pēc 2010. gada, pievienojot ārzemju mākslas kolekciju un arī dekoratīvo mākslu un dizainu, bija jāizstrādā jaunas vadlīnijas, lai muzejs atkal darbotos kā viens kopums. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka muzejam ar atsevišķām struktūrvienībām, īpaši, ja nes vienotu nosaukumu, jābūt ar precīzi izstrādātu ģenerālo līniju. Tas nozīmē, ka muzejam jārunā par vizuālās kultūras attīstību Latvijas teritorijā un tas jādara mijiedarbībā ar pasaules mākslas procesiem, kas daļēji pie mums ienāk arī kolekciju veidā.

Nākamais muzeja attīstības posms ir tā pārveides lieta un infrastruktūras jautājumi. Tas laiks, kad sāku strādāt muzejā, bija ļoti saspringts – nepārtraukti tika slēgtas ekspozīciju zāles, lai pārveidotu par vienkāršām mākslas darbu glabātavām, jo darbus nebija, kur likt. Pēc tam sākās nākamais process, kad ekspozīciju zāles pamazām atkal tika atbrīvotas un kolekcijas daļas aizdotas prom uz «Arsenālu» un «Rīgas Biržu». Kopš tā brīža varējām sākt sapņot par iespējamām rekonstrukcijām un attīstību. Panākt ēkas rekonstrukciju bija lielākais izaicinājums, ko muzejs ir piedzīvojis, bez kapitālā remonta ēka bija nokalpojusi 105 gadus. Mēs ļāvām strādāt jauniem arhitektiem ar jaunu domāšanu un pieeju (muzeja rekonstrukcijas projektu izstrādājuši Lietuvas arhitektu biroji Prcessoffice un Andrius Skiezgelas Architecture red.), un to izdevās realizēt gana labi. Man šķiet, ka tieši tā jauno cilvēku domāšana bija noteicošais faktors, kas deva lielu grūdienu visu muzeju, ja tā varētu teikt, atjaunotnē.

Tagad mana aktualitāte ir infrastruktūra, bet paralēli tam visam ir mainījušies arī muzeja uzsvari. Viena lieta, protams, ir krājuma darbs, kas ir ļoti būtisks, un uzsvars nenoliedzami tiek likts uz šodienas mākslas procesiem un to apjaušanu. Tas nav viegli, bet iespēju robežās to darām, un pēdējos desmit gados, manā skatījumā, ir izdevies savākt salīdzinoši vērtīgu krājumu. Viens no pēdējiem jaunumiem – esam nopietni pievērsušies fotogrāfijas kolekcionēšanai, jo savā laikā muzejs ar to nenodarbojās. No Latvijas fotogrāfijas zelta autoriem esam iepirkuši virkni dažādu darbu.

Šī fotokolekcija tiek veidota, iepērkot darbus no dažādiem laikiem?

Jā, fotogrāfijas ir tapušas dažādos laikos, tomēr akcents tiek likts uz XX gadsimta otrās puses mākslas darbu iepirkšanu. Ja runājam par agrākiem periodiem, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir salīdzinoši pašpietiekams – mums ir tiešām labas, vairāk vai mazāk nokomplektētas kolekcijas. Mākslas tirgū laiku pa laikam parādās kāds darbs, ko mēs gribētu, taču atsevišķos gadījumos bez tā varam arī iztikt. Kas attiecas uz šodienas mākslu, mums ir skaidri zināms, bez kā iztikt nevaram. Latvijas vizuālās mākslas laikmetīgo procesu kontekstā nozīmīga ir muzeja iniciētā ideja par «Purvīša balvas» izveidi, kas veiksmīgā sadarbībā ar SIA ALFOR un mākslas mecenātu Jāni Zuzānu šogad pasniegta jau sesto reizi.

Vēl viena būtiska lieta – pēdējos gados muzejs lielu akcentu licis uz izglītojošo funkciju, tātad uz muzejpedagoģisko programmu izstrādi un sabiedrības ieinteresēšanu un pat iedabūšanu muzejā.

 

To savā ziņā ir sekmējusi arī muzeja rekonstrukcija, vai ne?

Rekonstrukcija to sekmēja, taču liela nozīme ir arī mērķtiecīgam muzeja komunikācijas un izglītības nodaļas darbinieku darbam. Mūsu mērķis ir radīt to, lai apmeklētājs justos labi un ir apmierināts ar muzeja struktūru, pašu ēku un to pakalpojumu, ko mēs sniedzam. Soli pa solim, es ļoti ceru, tuvākajos piecos gados mums varētu izdoties savest kārtībā arī «Arsenālu».

 

Jūs minējāt, ka muzejam jābūt vietai, kur cilvēks grib uzturēties. Vai muzeja funkcijas pēdējos gados ir mainījušās?

Muzeja funkcijas savā ziņā ir mainījušās, kaut gan tam ir trīs galvenās pamatfunkcijas: krājuma veidošana un saglabāšana, pētniecība un viss komunikācijas process, kas ietver gan izstāžu organizēšanu, gan muzejpedagoģiskās programmas, darbu ar apmeklētājiem. Atšķirīgs ir tikai tas, kurā laikā kura no šīm funkcijām kļūst aktuālāka. Šobrīd svarīgāka kļuvusi muzeja komunikācija ar sabiedrību. Taču tas nenozīmē, ka drīkstam aizmirst pārējās funkcijas. Minējāt krājumu, un patiesībā katra laika mākslu, mākslinieku un viņu radošo pienesumu var uzskatīt par attiecīgās laiktelpas un vides spoguli.

Vai mākslas darbos, kas ir arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, iespējams nolasīt Latvijas kodu?

Noteikti. Manā skatījumā, tas jau tika nolasīts XX gadsimta 30. gados, kad tika veidotas ļoti daudzas izstādes ārzemēs un tālaika publikācijās īpaši tika uzsvērta ļoti specifiska, nedaudz minorīga latviešu mākslinieku kolorīta izjūta. Citreiz atkal dominēja tāda klusinātāka, elēģiskāka norišu un parādību uztvere. Nevarētu teikt, ka mēs būtu ļoti kaismīgi cīnītāji. Esam salīdzinoši atturīgi un ļoti delikāti savā raksturā un mākslas procesos. Maz ir tādu autoru, kas asi lauztos ārā… Tomēr visos laikos tādi ir bijuši, piemēram, XX gadsimta pirmajā pusē [Kārlis] Padegs un [Jānis] Tīdemanis. Māksla un mākslinieki vienmēr bijuši ļoti dažādi savās izpausmēs.

 

Kā jūs kopumā raksturotu latviešu mākslu?

Latviešu māksla ir mierīga, harmoniska, varbūt reizēm miegaina. Tāda, kādi esam mēs paši. Un es domāju, ka tā īsti no sevis nekur nevar aiziet, arī mākslā.

Pagājušajā vasarā man bija brīnišķīga iespēja pavadīt kolekcionārus no Teita galerijas mākslas ekskursijā, apskatot RIBOCA1, un kopā apmeklējām arī Imanta Tillera izstādi «Ceļojums uz Nekurieni» muzeja Lielajā zālē. Pēcāk Teita Starptautiskās mākslas kolekcijas direktors Gregors Mjūrs cildinoši izteicās par Nacionālo mākslas muzeju kā augsta līmeņa mākslas institūciju. Kas, jūsuprāt, ir tā panākumu atslēga?

To tā grūti pateikt. Tas ir visu muzeja darbinieku mērķtiecīgs darbs uz rezultātu. Varbūt ne vienmēr visu izdodas paveikt ideāli, bet mūsos ir šī vēlme to izdarīt. Visi darbinieki, kas šeit strādā, uzskata muzeju par nozīmīgu vietu Latvijas kultūras telpā, viņi strādā ja ne gluži ar misijas apziņu, taču skaidri saprotot šos mērķus un uzdevumus. Šī ir mūsu kultūras, mūsu nacionālās bagātības mājvieta. Un mūsu uzdevums ir darīt visu, lai šī mājvieta būtu nepieciešama un interesanta arī citiem. Es domāju, ka muzeja panākumu atslēga tik tiešām ir komandas darbs, kam pamatā ir profesionalitāte, sadarbības spējas un šodienas sabiedrības vajadzību izpratne.

 

Pēdējos gados, pateicoties aktīvai kuratoru darbībai un Eiropas iniciatīvas projektiem, piemēram, «Rīga 2014», nesen nosvinētajai Baltijas valstu simtgadei, ar muzeja starpniecību notikušas vairākas starptautiska mēroga izstādes, piemēram, Baltijas simbolisma izstāde «Nepieradinātās dvēseles» Orsē muzejā Parīzē. Vai arī turpmāk plānots veidot šādus sadarbības projektus ar citiem pasaules muzejiem un institūcijām? Cik grūti vai viegli realizēt šādu izstādi?

Tas ir ārkārtīgi grūts process. Te nu man jāatgriežas pie XX gadsimta un laika, kad 30. gadu beigās un 40. gados aizvērās Latvijas robeža un mūsu mākslinieki, kas bija labi zināmi Eiropā, zaudēja iespēju turpināt izstādīties. Mums bija autori, kuru iztādes bija notikušas Parīzē, Londonā, Varšavā, Briselē, par tām bija pozitīvas atsauksmes. Praktiski virknei mūsu mākslinieku bija iespēja izsisties ārzemēs, viņi aktīvi pārdeva savus darbus – Londonas Teita galerija iegādājās Niklāva Strunkes darbu, arī Zviedrijā un Beļģijā tika pirkti autori. Tātad šie darbi nonāca citu muzeju kolekcijās.

Ja būtu turpinājusies šāda normāla attīstība, domāju, tie mākslinieki būtu pazīstami daudz plašāk. Pieņemsim, Vilhelms Purvītis XX gadsimta sākumā bija labi pazīstams Eiropā. Kad uz 50 gadiem iestājās dzelzs priekškars, diemžēl šo mākslinieku vārdi tika izdzēsti no mākslas vēstures. Tā ir ļoti smaga tēma. Visā pasaulē mākslas jomā ir ļoti liela konkurence, un nevienam nav vajadzīgs, lai apritē ienāktu aizvien jauni vārdi. Pozitīvā lieta ir tā, ka pētniecības procesā pamazām sākas mākslas vēstures pārrakstīšana, īpaši tas attiecas uz Austrumeiropas mākslu. Es domāju, ka nākamajos desmit divdesmit vai vairāk gados parādīsies ļoti daudz interesantu pētījumu un vērojumu un Baltijas reģiona mākslinieku radītais ieņems nopietnāku vietu starptautiskā mērogā.

Ja runājam par nopietnu izstāžu rīkošanu sadarbībā ar citiem muzejiem, šobrīd veidot tādas izstādes kā bija Orsē muzejā, ir ļoti grūts uzdevums, jo… vienmēr jābūt vienam, kas grib kaut ko darīt, un otram, kas grib to ņemt pretī.

Sadarbība ar šādiem lieliem muzejiem ir visai komplicēta, jo šie muzeji ir pašpietiekami. Jāatzīst, es uz to skatos kā uz visai negatīvu lietu. Ļoti daudzi muzeji strādā uz tā sauktajiem blokbāsteriem, jo visiem, arī muzejiem ir jāpelna nauda, un visvienkāršāk to izdarīt ar lieliem vārdiem. Līdz ar to muzejā ienākt mākslai vai autoriem, kuru vārdi neko nevienam neizsaka, ir sarežģīti. Tāds bija šis Orsē muzeja gadījums. Sadarbības izveidošana bija ļoti izaicinoša, jo tā bija jāattīsta gan starp katru Baltijas valstu muzeju (Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Igaunijas mākslas muzeju, Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju un M. K. Čurļoņa nacionālo mākslas muzeju), gan ar Orsē muzeju. Lai arī mēs, Baltijas muzeji, esam ļoti labā kontaktā un cits citu labi pazīstam, komunikācija bija izaicinoša. Kā mēs zinām, Baltijas vienotība jeb Baltijas ūnija vairāk bijusi uz papīra, ne dzīvē.

Principā tādi sadarbības projekti, kad savus muzeja eksponātus dodam uz izstādēm citur, notiek visu laiku. Pieņemsim, 19. martā Parīzes Grand Palais tika atklāta izstāde Rouge, art et utopie au pays des Soviets par padomju mākslas dažādām parādībām, tieši akcentējot vienu krāsu kā ideoloģijai būtisku. Sarkanais ne tikai kā krāsa, bet arī ideoloģija. Arī šajā izstādē ir virkne darbu no mūsu kolekcijas. Protams, tas ir Gustavs Klucis, ļoti ievērojams [Aleksandra] Deinekas darbs no mūsu ārzemju kolekcijas. Tātad šāda veida sadarbība notiek. Cita lieta ir panākt, lai šajos nozīmīgajos mākslas un kultūras centros būtu izstādes, kas runā par kādu atsevišķu mums būtisku mākslinieku vai mākslas periodu vai arī veido kaut kādu plašāku mūsu reģiona mākslas kopskatu.

1557402968072891 maralace 02 cr
FOTO: KRISTĪNE MADJARE

Vai šī izstāde Orsē muzejā, pateicoties arī tās kuratoram Rodolfam Rapeti, ir aktualizējusi šos sadarbības jautājumus un iespējas?

Es domāju, tas ir aktualizējis gan jautājumus, gan iespējas. Ceļš uz šo Orsē muzeja izstādi nebija īss un ātrs, tas bija salīdzinoši ilgstošs muzeja darbs. Mēs bijām rīkojuši šā perioda darbu izstādes Beļģijā – Briselē un Luksemburgā, arī Polijā – Varšavā un Zviedrijā. Tātad praktiski visu laiku ir bijusi kaut kāda interese par to, visu laiku šie darbi ir kaut kur ceļojuši un parādījušies. Protams, attiecīgi veidojusies šī savstarpējā sadarbība caur muzejiem un pētniekiem.

Vēlos uzsvērt, ka sadarbība veidojas tieši caur pētniekiem, jo viņi tālāk apzina šo materiālu. Tas nenoliedzami paver ceļu uz tālākām aktivitātēm.

 

Vai Baltijas reģiona mākslai būtu bijušas lielākas iespējas apliecināties starptautiskā mērogā, ja pēc Otrā pasaules kara būtu izveidojusies citāda politiskā situācija?

Es domāju, ka noteikti.

1557500613634220 latvijas muzejs
Foto avots: LiveRiga.com

Latvijā un citās postpadomju valstīs māksla un vara bija neatdalāmi jēdzieni. Vai arī mūsdienās māksla un politika ir saistītas?

No vienas puses, šie jēdzieni ir attālinājušies, jo šobrīd neviens mākslinieks nestrādā pēc stingra diktāta, radot darbus tikai par attiecīgām tēmām. Šajā ziņā mākslinieki ir absolūti brīvi. Bet katra mākslinieka individuālā izvēle principā ir sava veida politika, jo vienmēr klātesošas ir sasaistes ar savu laiku, ar ideoloģisko režīmu vai vidi, kurā atrodamies. Māksla vienmēr savā ziņā ir bijusi sasaistīta ar varas demonstrēšanu vai pārstāvniecību. Paraugoties uz to kaut vai ar laika distanci – no viduslaikiem līdz pat mūsdienām, ja mākslinieks ir sociāli aktīvs, viņš nenoliedzami aizstāv kaut kādas idejas.

Tomēr jāatzīst, ka politika un māksla joprojām ir saistāmi jēdzieni. Mani drusku uzjautrina, kad jaunās paaudzes mākslinieki, kuri nekad nav dzīvojuši padomju laikā, pēkšņi saka: “Mums vajag pasūtījuma darbus!” Bet savulaik pasūtījuma darbs bija... Tas, protams, bija finansiāls ieguvums un tā tālāk, bet pasūtījuma darbs uzlika noteiktas prasības, kas māksliniekam bija jāievēro. Tad es domāju: “Ha, pasūtījuma darbs? Interesanti, ko tad mēs jums pasūtīsim?”

 

Tad jāuzdod noteikta tēma…

Tieši tā. Starp citu, mums ir viens piemērs – pagājušajā gadā, kad tika realizēti visi Latvijas simtgadei veltītie projekti, izstāžu zālē «Arsenāls» notika šāda tipa izstāde «Nākotnes valsts». Tās pamatā tiešām bija uzstādījums, ka mākslinieki veido jaunus darbus par tēmu «nākotnes utopiskā vīzija, nākotnes valsts». Un jāsaka, kā ir, – rezultāts bija viduvējs.

 

Tātad tēma tomēr ir māksliniekus ierobežojošs faktors?

Tēma noteikti ierobežo. Protams, ģeniāli darbi nerodas katru dienu, vienmēr visādi pārsteigumi var rasties. Tā ka šī mākslas un politikas sasaiste pastāv nenoliedzami. Mēs jau to redzam kaut vai kino. Redzam, kā tas darbojas vietās, kur ir zināma sasaiste ar spēkā esošo ideoloģiju.

Kā, jūsuprāt, mainījusies sabiedrības attieksme pret mākslu? Pagājušā gadsimta nogalē tomēr bija sabiedrības kopības izjūta.

Tieši apstākļi un emocionālā vide bija tas, kas radīja to kopības izjūtu un kaut kādu kopēju mērķi. Kā saka, cilvēkus saliedē vai nu kopīgs ienaidnieks, vai arī kaut kas visiem pieņemams un pozitīvs. Man vispār šķiet, ka 90. gadi Latvijas mākslā bija viens no interesantākajiem, ražīgākajiem un spilgtākajiem posmiem, jo darbojās ļoti spēcīgi mākslinieki. Individualitātes, kuriem viss tas, kas notika apkārt, bija ļoti būtiski. Viņi tajā bija izveidojušies, viņiem tas bija saprotams, un viņiem bija, ko teikt. Šis laikposms mani ļoti uzrunā un interesē. Bet pārmaiņas sabiedrības attieksmē… Ja runājam par tālākajiem padomju gadiem, māksla bija tā joma, kur cilvēki guva kaut kādu piepildījumu, kaut kādu atbildi uz savām izjūtām.

Cilvēki mākslā guva gandarījumu un prieku acīm un sirdij. Tad nāca šie pārmaiņu laiki, kad sociāli ekonomiskā situācija kļuva ļoti komplicēta. Piemēram, muzejā dramatiski samazinājās apmeklētāju skaits. Tas bija smags periods. Pēc 2005. gada apmeklētāji pamazām sāka atgriezties. Tagad skatītāji ir vairojušies. Tam bijuši ļoti dažādi iemesli. Skatītāji arī mācījušies vairāk saskatīt. Manā atmiņā ir 1994. gads, muzejā bija izstāde «Jānis Mitrēvics izstāda Vilhelmu Purvīti… Ivars Runkovskis» (izstādē tika eksponētas Vilhelma Purvīša gleznas, kuras Jānis Mitrēvics bija papildinājis ar site-specific instalācijām: labību, aitādām, teļādām – red.). Absolūti leģendāra izstāde! Tas bija kaut kas prātam neaptverams, kas muzejā darījās.

Toreiz nebiju direktore, bet izstādes kontaktpersona, un man bija jārunā ar sabiedrību, ar neapmierinātajiem zvanītājiem. Telefons bija karsts – toreiz nebija sociālo tīklu. Apmeklētāji bija sašutuši līdz sirds dziļumiem – kā var tā izturēties pret Vilhelmu Purvīti, jo Purvītis bija svētums. Bet mums tas toreiz bija tāds uzstādījums, ko pēc tam esmu turpinājusi atbalstīt, – ka tieši šādā mazā nacionālā valstī galvenajam mākslas muzejam jābūt iekšā notiekošajos mākslas procesos. Mēs nevaram būt izolēta vieta, kur tikai piesardzīgi ņemamies ar šīm ļoti augstajām mākslas klasiskajām vērtībām. Mums ir jāstrādā ar dzīvo mākslas procesu. Starp citu, par to esmu saņēmusi daudz pārmetumu, man teikts, ka muzejiem ar to nav jānodarbojas, ka mums nevajag māksliniekiem organizēt personālizstādes un tā tālāk…

Lai arī Nacionālajā mākslas muzejā regulāri notiek laikmetīgās mākslas izstādes, mums vēl arvien nav laikmetīgās mākslas muzeja.

Ap laikmetīgās mākslas muzeju ir virknējušās tik daudzas problēmas un peripetijas, vai šis muzejs vispār būs, vai tiks veidota laikmetīgās mākslas kolekcija. Arī Nacionālajam mākslas muzejam tas traucē pilnvērtīgi strādāt. Bija brīdis, kad sapratām, ka tiek veidota laikmetīgās mākslas kolekcija, un šī mākslas daļa vairs nebija mūsu fokusā. Pirms kādiem septiņiem vai astoņiem gadiem pienāca brīdis, kad sēdējām un runājām par to, ka nekas ar šo laikmetīgās mākslas kolekciju nenotiek. Nav nekādas attīstības jauna muzeja veidošanā. Visi šie laikmetīgās mākslas darbi mums iet garām. Līdz ar to mēs pieņēmām lēmumu atsākt iepirkt laikmetīgo mākslu.

 

Tas atkal veido konkurenci starp institūcijām.

Tur jau tā lieta. Bet šobrīd tas ir sava veida strupceļš. Mēs ar to strādājam.

 

Vai redzat kādu risinājumu šai situācijai?

Jābūt politiskam lēmumam, citādi tas netiks atrisināts.

Vai ir kāds XX gadsimta otrās puses vai mūsdienu latviešu mākslinieks vai mākslas darbs, ko gribētu īpaši izcelt?

Es atļaušos izcelt nevis konkrētu darbu, bet autoru. Sākot no XX gadsimta 90. gadiem mākslinieks numur viens ir Kristaps Ģelzis. Ļoti smalks mākslinieks, delikāts izjūtās, arī ironiski gudrs. Viņš ir jēgpilns un perfekts formas meistars visās pašizpausmēs. Ļoti augsti viņu vērtēju.

1557403274994220 kristap gelzis
Kristaps Ģelzis | «Zirga deķis» | 2013 | Plastikāts, polietilēns, plastikāta līmplēve, akrila pigments, tinte

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt