Art

Otrā kārba trešajā plauktā pa kreisi | Nonkonformisms

Rakstniekam vai mākslas vēsturniekam vienmēr ir interesanti klasificēt mākslinieku, mākslas darbu vai tā tapšanas periodu, piešķirt tam noteiktu nosaukumu, piemeklēt līdzīgus piemērus no tā paša reģiona, kontinenta vai vēsturiskā konteksta un pēc tam arhivēt vienā no attiecīgā mākslas vēstures perioda kārbām. Lai pierādītu, ka šī kārba patiešām ir daļa no arhīva, mēs sameklējam spriedumus, vēsturiskus notikumus un kontekstu. Kad pārējie mākslas vēsturnieki ir piekrituši, mēs piestiprinām māksliniekiem šīs birkas, lai gan viņi paši bieži vien pat nenojauš, ka tiks ievietoti vienā kārbā.
Reading time 12 minutes

Nonkonformismu Latvijā droši var salīdzināt ar šādu kārbu, jo tas atbilst reģionam, laika periodam un režīmam, kura pastāvēšanas laikā Krievijā radās neoficiālā māksla. Šis mākslas virziens no jauna aktualizējās pēc otrās neatkarības atgūšanas un padomju perioda mākslas vēstures pārvērtēšanas. Mākslas vēsturnieki, kritiķi un kuratori atšķirīgi raksta pat par to periodu, kad pastāvēja «īstais» nonkonformisms, kas mainīja vispārējo skatījumu uz mākslu. Mūsu nesenā vēsture ir komplicēts, ar rūgtām atmiņām saistīts laikposms, kas rada vēlmi visu aizmirst un dzīvot tālāk. Parasti šā perioda mākslinieki tiek iedalīti divās kategorijās – tie, kas pakļāvās sistēmai, un tie, kas saglabāja uzticību saviem uzskatiem. Šāda vienkāršota pieeja neļauj pilnībā izprast tālaika Latvijas mākslu, sevišķi tāpēc, ka vērtēšanas sistēma nāk no Rietumiem. Iespējams, latviešu nonkonformisms nav krievu nonkonformisma replika, tomēr vēsture un sabiedrība jāpēta attiecīgā perioda kontekstā.

Latvijā termins «nonkonformisms» parādījās pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad Rietumu zinātnieki izrādīja pastiprinātu interesi par Austrumeiropas un padomju mākslu un kultūru, kas vēl nesen slēpās aiz dzelzs priekškara. Kolīdz Krievijā parādījās «neoficiāli» mākslinieki, kuru politiskie un konceptuālie darbi pauda protestu pret oficiālo režīma propagandu, speciālisti sāka meklēt līdzīgas tendences Baltijas valstīs. Rakstot par bijušās padomijas mākslu, Rietumu speciālisti pretstatīja socreālisma un disidentu jeb nonkonformistu mākslu1, un otrās grupas pārstāvji tika iekļauti neoficiālo mākslinieku kategorijā. Pievēršoties padomju perioda mākslai un tās apskatiem, mēs sastopam arī latviešu māksliniekus, kurus var saukt par nonkonformistiem vai drīzāk «seminonkonformistiem»2, kā viņus dēvē lietuviešu mākslas vēsturnieks Alfons Andruškevičs rakstā «Nonkonformisma mākslas fenomens». Šis termins tiešām ir precīzāks, jo Latvijas nonkonformistus iedvesmoja galvenokārt vēlme paplašināt radošo līdzekļu spektru un rast jaunas pašizpausmes formas, nevis paust savu politisko nostāju. Ja krievu nonkonformisms izpaudās gan formas meklējumos, gan politiskās un sociālās idejās, Baltijas nonkonformistiem svarīgāka bija forma. Latviešu un krievu nonkonformisma salīdzināšana reducē to mākslinieku nozīmi, kuri strādāja tajā laikā, sekojot socreālisma kanoniem vai izmantojot režīma kritikai dažādas formālistiskas metodes. Latvijas mākslinieku galvenais mērķis bija rast paņēmienus jaunu formu radīšanai, jaunus izteiksmes līdzekļus un jaunu dzīvesveidu, un nonkonformisms viņiem bija drīzāk stils, nekā cīņa ar sistēmu. Tomēr pat šai šķietami nevainīgajai vēlmei izcelties un izmantot jaunus radošos paņēmienus varēja būt nevēlamas sekas, jo pastāvēja atļautā un aizliegtā māksla. Māksliniekus rosināja izmantot oficiāli atļautos motīvus, sižetus un simboliku, kas propagandēja padomju mitoloģiju, un daļa mākslinieku strādāja saskaņā ar noteikumiem, veidojot idejiski daudzslāņainus darbus, savukārt citi izmantoja nevēlamos paņēmienus, bet bez kritiska zemteksta. Tālab Baltijā nebija vērojama tik strikta robeža starp oficiālo un neoficiālo mākslu.3 Meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, māksliniekiem pastāvīgi bija jāveic morāla izvēle, kurai varēja būt visai nepatīkamas sekas. Pēc Staļina nāves mākslinieki tika kontrolēti, izmantojot burkāna un rīkstes metodi – viņus «atļāva» vai «aizliedza», stimulēja ar valsts pasūtījumiem un personālizstādēm vai neļāva izstādīties, pieņēma Mākslas akadēmijā un Mākslinieku savienībā vai izslēdza. Galvenais mākslas virziens bija socreālisms, kura mērķis bija propagandēt PSRS kā laimīgu, brīvu un vienlīdzīgu cilvēku sabiedrību. Tā kanoni bija diezgan represīvi un neļāva māksliniekiem meklēt jaunus formālus vai konceptuālus izteiksmes līdzekļus. Mākslinieku izraidīšanai no oficiālās mākslas pasaules tika izmantota arī tāda metode kā izslēgšana no Mākslas akadēmijas, kas bija obligātās profesionālās izglītības iestāde. To vidū bija tādi mākslinieki kā Ruta Kreicberga, Juris Tīfentāls un uz īsu laiku pat Maija Tabaka un Biruta Delle.

Latviešu mākslinieku brīvības alkas rosināja vairāki vēsturiski notikumi. Pirmkārt, tā bija Staļina nāve un Hruščova kritiskā attieksme pret staļinisma periodu, kas radīja sistēmā liberālas plaisas. Staļina laikā tika nežēlīgi sodīts un represēts4 ikviens mākslinieks, kurš ievēroja iepriekšējo dekāžu modernisma tradīcijas. Tomēr Hruščova liberālie uzskati drīz vien izplēnēja. 1962. gada beigās Maskavas izstāžu centrā «Manēža» notika vērienīga izstāde, kurā bija pārstāvēta virkne krievu modernistu. Pēc izstādes apmeklējuma Ņikita Hruščovs pārskatīja savu attieksmi pret modernismu un īpaši abstrakcionismu, kuru nekādi nevarēja saukt par idejisku padomju mākslu. Abstrakcionistus, formālistus un visus pārējos, kuri uzdrīkstējās kaut nedaudz atkāpties no padomju ideoloģijas normām, sāka nosodīt sanāksmēs un masu informācijas līdzekļos.5 Tomēr mākslinieki turpināja savus meklējumus, iedvesmojoties no informācijas, ko izdevās iegūt braucienos uz Maskavu, slēgtos kinoseansos vai ārzemju preses izdevumos. Cenzūra rūpējās par to, lai mākslas darbos neparādītos ne mazākā režīma un partijas kritika. Tāpēc daudzi mākslinieki, meklējot jaunas pašizpausmes formas, izstrādāja metaforisku valodu un ietvēra savos darbos slēptus vēstījumus. Dažādu mākslas nozaru pārstāvji īstenoja savu potenciālu radošos eksperimentos. Eksperimentālā kinematogrāfistu un mākslinieku grupa Office (1971–1972) radīja piecu īsfilmu ciklu ar nosaukumu «Pašportreti» (1972). Tās darbība drīz vien tika pārtraukta, un no šīm filmām saglabājušies tikai daži fragmenti. Tādi glezniecības virzieni kā modernisms un it īpaši abstrakcionisms tika pasludināti par socreālisma lielākajiem ienаidniekiem, un tas izraisīja negatīvu attieksmi pret tādiem māksliniekiem kā Zenta Logina, Lidija Auza un Ojārs Ābols.

1559551923024355 breze
Andris Breže | «Elektrifikācija», no cikla «Tetovējumi»| 1987 | papīrs, zīmulis, tuša, kolāža

Viņu darbu galvenais elements bija krāsu laukumi un tekstūras, kā arī tekstūru akcentējošu metāla stiepļu un audumu fragmentu integrācija. Oficiālā kritika veicināja nepieciešamību izmantot alegoriju, zemtekstu un metaforu metodi. Apsmietā sirreālisma ietekme uz latviešu mākslu tika attaisnota ar interesi par zinātnes atklājumiem un zinātnisko fantastiku.6 Imants Lancmanis, Miervaldis Polis un Līga Purmale pievērsās fotoreālismam un hiperreālismam, kas bija viens no objektīvās realitātes attēlošanas paņēmieniem. Viena no interesantākajām mākslas nozarēm tolaik bija no socreālisma kanoniem daudzmaz brīvā lietišķā māksla. Daudzi mākslinieki izmantoja šo iespēju strādāt ar vidi un telpu, radot progresīvākas un oriģinālākas formas. Atšķirībā no eksperimentiem ar glezniecību, grafiku un performances mākslu, valsts mākslas iestādes akceptēja lietišķās mākslas darbus, un tie guva daudz lielāku popularitāti.7 

Neatņemama sociālisma ikdienas daļa bija fotogrāfija.XX gadsimta 60. gadu beigās mākslinieki sāka to izmantot ne tikai savu darbu un dažādu notikumu dokumentēšanai, bet arī kā jaunu mākslas formu. Fotogrāfi zaudēja interesi par idealizētām ainiņām un pievērsās realitātei, publikas iecienītos studiju darbus aizstāja ikdienas dzīves atainojums8.

Hepeningi un performances padomju periodā nepiederēja pie ideoloģiski kontrolējamās mākslas sfēras, tie balansēja uz profesionālās un diletantiskās mākslas robežas, neiekļaujoties ne vienā, ne otrā.9 XX gadsimta 70. gados daudzu eksperimentālu darbu un hepeningu iniciators bija Andris Grinbergs. Viņa radošo izpausmju pamatā bija mākslinieku dzīves faktu asociatīvs apvienojums ar tēliem, situācijām un noskaņām, bet reizēm vienkārši ar modernās Rietumu kultūras reālijām saistīti nosaukumi. Visiem hepeningiem vijās cauri kopīgi temati: mīlestība un nāve, varoņa un sabiedrības konflikts, idealizēts mākslinieka tēls.10

1559552246667891 maizes
Andris Breže | Asamblāža no sērijas «Maizes kastes» (Citātu kaste No.1) | 1990 koks, elektrokartons, krāsa, stikls, metāls

Daudzi hepeningi bija saistīti ar Andra un Intas Grinbergu dzīves notikumiem, pārveidoti tēlos un darbībās par bibliskām un eksistenciālām tēmām. 1982. gadā avangardists Hardijs Lediņš ar domubiedriem izveidoja «Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcu», kuras multimediju eksperimenti pārtapa par patstāvīgu estētisku programmu «Aptuvenā māksla». «NSRD» radošā komanda bija pazīstama arī kā avangarda mūzikas grupa un muzikālu performanču  pionieri. Vienas no politiski un sociāli asākajām performancēm bija vērojamas XX gadsimta 80. gadu beigās Mākslas dienu laikā. Viena no tām bija vides aizsardzības tematam veltītā performance «Staburaga bērni» (1988), kuras autori bija Oļegs Tillbergs, Sergejs Davidovs un Sarmīte Māliņa. Pazemes pārejā pie Rīgas dzelzceļa stacijas bija uzstādītas divdesmit bērnu gultiņas, pa kurām sita ar nūju cilvēks ūdenslīdēja tērpā. Šī  performance uzskatāmi parādīja skatītājiem, cik viegli ir izpostīt skaisto. Ir diezgan grūti pateikt, kad beidzās nonkonformisma periods. Šo procesu neapšaubāmi ietekmēja gan XX gadsimta 80. gadu jaunās liberālisma formas, gan Padomju Savienības sabrukums 1991. gadā. Latvijas mākslā pārmaiņas sākās jau 1982. gadā, kad par Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāju kļuva Džemma Skulme. Viņas darbība šajā amatā nesaraujami saistīta ar jaunu atbrīvošanās un attīstības posmu mākslā.

1984. gadā Pēterbaznīcā notika izstāde «Daba. Vide. Cilvēks», kas pārsteidza sabiedrību un radošo inteliģenci ar savu tematiku un izstādītajiem mākslas darbiem, kas bija krietni mūsdienīgāki un brīvāki gan vēstījuma, gan izteiksmes līdzekļu ziņā. 80. gados mākslinieki krietni vien paplašināja savu radošo iespēju robežas, metot rosinošu izaicinājumu gan sev, gan sabiedrībai. 1985. gadā  par PSRS Komunistiskās partijas līderi kļuva Mihails Gorbačovs, kurš ar savām pārbūves un atklātības reformām aizsāka vēl nepieredzētu liberālās atmodas procesu. 80. gados Latvijā bija daudz drosmīgu mākslinieku, kuru radošais mantojums ļauj mums runāt par izciliem tālaika mākslas paraugiem. XX gadsimta 60. un 70. gados Latvijā dominēja ideoloģiskā māksla, bet nonkonformisms bija vairāk saistīts ar jaunu formu un izteiksmes līdzekļu meklējumiem, vairāk dzīvesstils, nekā mākslas virziens. Neviens vēl nezināja par postmodernisma ironiju, un tas bija aktīvas pētniecības, meklējumu un eksperimentu laiks. Un Latvijas mākslas vēstures arhīva kārbā ar uzrakstu «nonkonformisms» mēs ieliksim tos māksliniekus, kuri apzināti izvēlējās šo grūto ceļu un veiksmīgi īstenoja savu unikālo radošo potenciālu.

1559552254341925 leonards laganovskis
Leonards Laganovskis | «Neaizmirstiet izslēgt televizoru!» | 1990 | kartons, kolāža
1559552258602848 oj rs bols copy 2
Ojārs Ābols | «Antibīdermeijers» | 1975 | audekls, jaukta tehnika

1* Helme S., Nationalism and Dissent: Art and Politics in Estonia, Latvia and Lithuania under the Soviets // Art of the Baltics: The Struggle for Freedom of Artistic expression under the soviets, 1945-1991., Alla Rosenfeld and Norton T. Dodge, general editors. New Brunswick, NJ: Rutgers University Press; Rutgers, NJ: Jan Voorhees Zimmerli Art Museum, State University of New Jersey, 2002. – P.6.
2* Andriuškevičius A., The Phenomenon of Nonconformist Art, // Art of the Baltics: The Struggle for Freedom of Artistic expression under the soviets, 1945-1991. – P. 28. 3* Ibid. – P.27.
4* In the 1950s, the so-called «French group» – intellectuals who were passionate about French culture – were convicted for «anti-Soviet activities» and imprisoned in Gulag.
5* Borgs J., Art in Latvia in the Latter Half of the 20th Century–Robežpārkāpēji.
6* Bužinska I., Painting and Graphics // Un citi virzieni meklējumi mākslinieki Latvijā «1960-1984» – P.26.
7* Astahovska I., Movement, Enviroment and Light // Un citi virzieni meklējumi mākslinieki Latvijā «1960-1984» – P. 30.
8* Ibid.
9* Krese S., Changes in Photography. The «A» Group. // Robežpārkāpēji.
10* Traumane M., Improvisations, staging’s, performances // Un citi virzieni meklējumi mākslinieki Latvijā «1960-1984» – P.30.

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt