Art

Ieva Iltnere | Svešinieka mierinājums

...
Reading time 14 minutes
Foto: Karlīna Vītoliņa

Gleznotāja Ieva Iltnere savos darbos uzbur paradoksu un kontrastu pilnu pasauli – viņas gleznās patērētājsabiedrības klišejas sadzīvo ar garīguma meklējumiem, filigrāns, izsmalcināts, lietišķajos ieaudzināts rokraksts ar bērnu atstātiem nospiedumiem. Viņa atklāj, ka viens no darba uzdevumiem ir pievilināt skatītāju pie šķietami nevainojamās bildes un likt meklēt nepareizības. Šķiet, šādi māksliniece raugās pasaulē – līdz nākamajai izstādei nēsā sevī paralēlo dzīvi, ar patiesu interesi meklējot atrisinājumu pašas uzdotam rēbusam, kādai saistošai nesakritībai. Filozofs Artis Svece par viņas daiļradi rakstījis: «Viss ir perfekti, bet nekas nav savā vietā.»

Rakstot par jūsu glezniecību, kritiķi bieži vien min mainību. Vai, jūsuprāt, ir kaut kas nemainīgs, kas caurvij jūsu daiļradi?

Tā tiešām varētu būt mana problēma – ka eju vairākas ta- ciņas uzreiz, vienā izstādē bieži vien ir darbi no dažādām operām. Ilgstoši strādājot, tā vienkārši sanāk. Man patīk kontrasti: mīksts pret asu, melns pret baltu, ogle pret biezu- mu. Varbūt nemainīgais ir tieši tas, ka mana daiļrade ir mai- nīga. Kaut gan arī tas nereti ir mānīgs iespaids. Pieņemsim, atjaunotajā «Arsenālā» izliks visas mana gleznas... Domāju, varēs pateikt, ka tā esmu es. Gleznotājs jau glezno sevi, rakstnieks raksta par sevi, aktieris spēlē sevi... Kaut kur tas vienmēr ir. Mani allaž ir fascinējusi nepareizība. Man gribas skatītāju it kā piesūkt klāt pie bildes – sākumā viņš ierauga vienu, bet grib piebāzt degunu tuvāk, lai apskatītos, kā tas uztaisīts, un ierauga kaut ko citu.

Intervijā Vilnim Vējam laikrakstā «Diena» esat teikusi, ka jūsu darbi gandrīz vienmēr aizvelk uz ironiju...

 

Neesmu nekāda lielā joku plēsēja, bet ironija bieži parādās. Piemēram, man bija glezna ar nosaukumu «Priecīgs vīrietis pārvar šķērsli». Smieklīgs paradokss. Vēl man patīk domāt par nodrillētiem izteikumiem, kas bieži parādās informatīvajā telpā, piemēram, «sensitīva informācija», «sarkanās līnijas», «hibrīdkarš» vai «čaulas kompānija». Pamēģini to iztēloties vizuāli! Vienkārši lieliski! (Smejas.)

Mani vienmēr ir fascinējusi mākslinieka spēja un drosme izvēlēties – no visiem motīviem, tēmām, formveides iespējām.

 

īk veidot un krāt sevī komplektiņu par kādu tēmu, ap- audzēt kodoliņu. Ja ir ideja, materiāli krājas automātiski. Ir mapītes, kur visu salieku. Kad esi sakrājis, jāsāk atmest. Ne visu var izdomāt, sūkājot otu, daudz kas atkrīt tikai glezno- šanas procesā. Ir sānsoļi, kuriem jāļaujas, lai pārbaudītu, vai tas der. Protams, visu laiku jāņem vērā koncepcija, īpaši, ja, piemēram, esi rakstījis izstādes atbalsta projektu, un izstā- des telpa – no vienas puses, tas ierobežo, no otras, palīdz palikt precīzam. Līdzīgi kā veidojot filmu, kur viss jāizdomā līdz sīkākajai detaļai, arī mākslinieks nekad nav pilnīgi brīvs. Kad tuvojas izstāde, naktīs neguļu, galva pēc dienas darba ir brīva, un beidzot varu padomāt, pēdējā brīdī mainu idejas.(Smejas.) Protams, šis process sagādā ne tikai mocības, bet arī prieku. Tā ir spēle pašam ar sevi. Kā sieviete, kura ir stāvoklī, un neviens cits nezina, ka viņā ir vesela pasaule. Es tā dažreiz jūtos pirms izstādēm – mazgā traukus vai gludini, bet paralēli tevī risinās cita dzīve. Tas man vienmēr paticis.

 

Tātad darbi top jau konkrētām izstādēm?

Jā, kad zinu, kāda būs izstādes telpa, manī raisās idejas. Katram māksliniekam ir svarīgi zināt, kā darbi tiks izstādīti, vai tā būtu Treisija Emina vai Marks Rotko. Kad beidzu glez- not savai iepriekšējai izstādei «Summa» galerijā «Māksla XO», man jau bija gatava ideja nākamajai izstādei. Bet tagad jūtos to izdzīvojusi – līdzīgi kā ar nepiepildītu mīlestību, ko otram nemaz neizstāsti, un ar katarsi un finālu tā vienā brīdī pāriet. Šobrīd ir neparasta sajūta – varbūt man vienkārši uz- reiz pārlēkt uz citu, interesantāku ideju. Man vienmēr galvā ir kādi vārdi, par kuriem domāju. Atceros, pa ceļam uz vei- kalu domāju, vai izstādes «Skaistā trauslā daba» nosauku- mā likt komatu. Šķiet, ka esi sajukusi prātā, – kuru gan citu tas interesē. (Smejas.)

Pēc izstādes atklāšanas komatu vairs negribas

ielikt?

Viss jau ir izsāpēts. Redzēt sauso atlikumu ir vērtīgi man
kā māksliniecei un personai. Tas ir kā plastiskās operācijas rezultāts, kad beidzot viss ir sadzijis un var novērtēt, vai izdevies. Protams, tad skaidri redzi, ko vajadzēja un ko ne. Pēc pēdējās izstādes man tiešām šķita, ka virzienu ir par daudz. Sēžot mājās, to atziņu nevari dabūt. Tāpēc izstādes ir tik svarīgas. Protams, jāpatur prātā, ka glezna ir taustāma un pārvietojama lieta, ka telpas konteksts spēlē lomu. Es vienmēr domāju par to, kā gleznas savstarpēji saspēlēsies. Darbnīcā nevaru izlikt vairāk par trim četrām bildēm.

Jums ir mākslinieciska ģimene, apkārt daudz lietpratēju. Vai viņiem uzticat savas radošās pārdomas?

 

Īsti ne. Džons [gleznotājas vīrs mākslinieks Jānis Mitrēvics] mani, protams, ļoti uzmundrina, saka, ka ar mani viss ir kārtībā. (Smejas.) Vajag kādu, kas to pasaka. Tas ļoti palīdz. Dažreiz viņš man saka, ka glezna ir gatava, nav vairs ko bakstīties, nepiekrīt, ka pārkrāsoju. Bet man gribas gleznot arvien lēnāk, rūpīgāk – ja spīdīgs, tad līdz galam. Tas man nācis no lietišķās skolas [tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola], kur ieaudzināja pacietību.

Un kā noritējis jūsu darbs ar kuratoriem?

Jaunībā, protams, man bija ļoti nozīmīgs Ivars Runkovskis, arī Inga Šteimane. Vispār es kuratorus neapskaužu – viņiem tevi gan jāpabaksta, gan jāiedvesmo. Man laikam ir vieglāk, ja pati esmu kuratore savā izstādē. Piedaloties grupas izstā- dē, vienmēr ir šaubas par to, vai kurators nebūs vīlies. Tas nav vienkārši, jo rezultātam jābūt kopējam. Bet man vajag justies brīvai, kā zivij savos ūdeņos.

Vai gleznošanas procesā jums nepieciešami īpaši

apstākļi?

Savulaik mūsu dzīvoklī kopā dzīvojām trīs māsas, katrai divi bērni. Katram bija pa istabai, kopīga virtuve, darbnīca tik liela, cik ir. Džons teica, ka mani apbrīno – vienubrīd cepu kartupeļus, tad eju pagleznot. Bet citādi jau nevarēja, citādi neko neizdarīsi! Nekad nebūs ideālās dzīves un ideālo

apstākļu, kad neviens netraucē. Kad darbnīcā ieslēdzu mū- ziku, jūtos kā stikla apvalkā, it kā ieeju citā laukā, kur varu koncentrēties. Kad sāc darbu, pamazām tas vieš mieru. Pa- čibinies, palabo kaut ko gleznā. Tas ir manā raksturā – visu laiku kaut ko darīt.

1557756452418463 dsc01721 ieva iltnere 1
Foto: Karlīna Vītoliņa

Vai pēc intensīviem darba periodiem ir nepieciešamība atpūsties citā vidē, piemēram, laukos?

Jā, pārslēgties noteikti vajag. Man ir bijuši periodi, kad zūd jēga, neatkarīgi no tevis tevi noliek pie vietas dīvānā. Tā ir pretīga sajūta. Bet apkārt ir daudz maziņo [mazbērni], kas notur pie realitātes. Arī laukos pie dabas man ļoti patīk. Pus- ceļā uz laukiem jau pilnībā pārslēdzies, pat ja Rīgā palikušas kādas problēmas. Sākam ar vīru mašīnā runāt par to, vai dī- ķis ir aizsalis, un aizbraucot šausmās konstatējam – ārprāts, kokam liels zars nolūzis! (Smejas.) Laukos var atpūsties – pat ja esi fiziski noguris, galvā viss ir nomainījies.

Jūs noteikti var saukt par stila ikonu: ar
eleganci, izsmalcinātu stila izjūtu, būtībā mākslas turpināšanos paštēlā. Intervijās esat teikusi, ka vēlaties izveidot kontrastu patiesībā tik netīrajam, smagajam gleznošanas darbam.

Man ļoti patīk un interesē mode kā fenomens. Arī manās gleznās bieži tēmas ir par to, kā cilvēku izmaina viņa iepa- kojums. Piemēram, pēc Jana van Eika darbiem varētu uzšūt apģērbu. Es arī dažreiz iedomājos – iegleznošu šo kurpi, zirga pakavu, pēc tūkstoš gadiem kāds atradīs un brīnīsies.(Smejas.) Padomju laikā mana mamma strādāja tekstiluz- ņēmumā «Rīgas audums», viņai bija ārzemju modes žurnāli. Viņa ar guašu zīmēja audumu musturus. Tā bija vesela pa- saule! Visi tolaik šuva. Atceros, mamma uzšuva man skolai zilu kleitiņu, kas nebija formastērps. Es pati pašuvu sev ziemas mēteli ar vatelīnu un kažokādas apkakli. Padomju laikā jau nevarēja nopirkt un nebija naudas... Tagad pasaule ir mainījusies, ir daudz jaunu tēmu: par apģērbu pārproduk- ciju, par modes tirgu, žurnāliem, skatēm.

Esat teikusi, ka mūsdienās ir mainījusies arī glezniecības loma. Vai tās novērtējums mainās saistībā ar attēlu pārprodukciju un jaunu mediju nostabilizēšanos?

Domāju, ka gleznas vērtība ir palikusi. Ir mainījusies mediju proporcija. Nākuši klāt daudz jauni mediji, arī netaustāmi, piemēram, [Ginta] Gabrāna darbs, kas šogad nominēts «Purvīša balvai». Var jau būt, ka šādi darbi rada līdzīgu ie- spaidu kā Rotko gleznas, vienkārši ir citi instrumenti. Es gan palikšu pie sava instrumenta. Dažkārt šķiet, ka Rīgā kuratori baidās no glezniecības kā vecmodīga medija. Lielās izstādēs ārzemēs gan gleznām joprojām ir sava vieta, joprojām ir tas alu zīmējuma efekts – ir palicis nospiedums, kādu rītdien vairs nevarēsi atkārtot. Vienreizējs cilvēka pasaules nospie- dums. Varbūt es vēl piedzīvošu kādas pārmaiņas. Piemē- ram, tēta [gleznotājs Edgars Iltners (1925–1983)] jaunībā viņš mierīgi varēja gadā uztaisīt pāris gleznu un dzīvoja labi. Mākslinieks bija kā mūsdienu influenceris – augstā statusā. Lai gan statuss ir mainījies, māksla joprojām ir vajadzīga – ar mākslu un kultūru ir vieglāk pārlaist dzīvi, tāds kā sveši- nieka mierinājums. Runājot par gleznu, tā ir arī materialitāte. Mūsdienās tik daudz kas ir tikai prātā vai virtuālā mākonī, ka cilvēkiem gribas kaut ko darīt ar rokām, sajust lietas. Vēl jau cilvēks nav robots.

Jūs esat pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Kādi ir jūsu novērojumi par jaunās paaudzes – mākslas studentu – interesēm?

Katra paaudze tiešām ir citāda, jo pasaule mainās. Mēs taču dzīvojām aiz dzelzs priekškara, būtībā dzīvojām akadēmijā un bijām daudz lielāki bohēmisti. Vārījāmies vienā katliņā. Jau manu bērnu paaudze ir citāda. Uzskatu, ka katra nāka- mā paaudze ir gudrāka un labāka. To redzu arī mazbērnos, kas šķiet jau piedzimuši ar zināšanām par tehnoloģijām. Runājot par studentiem, man šķiet, viņi ir klusāki, pacietīgā- ki, mierīgāki, atturīgāki nekā bijām mēs. Man nereti gribas viņus sapurināt, lai kaut ko pasaka. [Imants] Lancmanis ne- sen kādā intervijā ir teicis – jaunā paaudze pat vairs nedzer.(Smejas.) Bet jaunieši mani ļoti iedvesmo un iedod sajēgu par to, kas vispār šobrīd notiek. Pēc dabas esmu ļoti intro- verta, sākumā bija grūti akadēmijā uzrunāt svešinieku.

Kuri mākslinieki jūs ir ietekmējuši?

 

Studējot akadēmijā, skatījāmies Džoto [Bondones] un citus pirmsrenesanses gleznotājus. Van Eiks man joprojām ļoti patīk. Reiz izmantoju viņa tēlus no gleznas «Arnolfīni ģime- nes portrets» – iegleznoju tos savā darbā. Skatījos repro- dukciju padomju laika grāmatā, kur Arnolfīni kungam bija pagalam dīvainas kājas, tādas kā neuzgleznotas līdz galam. Tā es arī uztaisīju savā gleznā. Kad redzēju Londonā oriģi- nālu, tās kājas bija pilnīgi normālas. (Smejas.)

Man ļoti patīk arī kaut ko pētīt gleznošanas kontekstā. Man bija sērija ar sunīšiem, kuri skatās uz «Melno kvadrātu». Akadēmijas bibliotēkā uzzināju, cik daudz un dažādu «Mel- no kvadrātu» patiesībā [Kazimirs] Maļevičs radījis. Līdz šai dienai man tuva ir Leipcigas skola ar Neo Rauhu un citiem. Vāciešiem bija nepieciešamie apstākļi, lai glezniecībā uz- plauktu reālisms. Man šķiet, arī mēs šeit tā varētu, ja būtu iespējas. Padomju laikā gūtās iemaņas tam būtu piemē- rotas. Bet ar reālismu nepietiek, to vajag mazliet pārvērst. Mani iedvesmo arī fotogrāfija, kino, mūzika, arhitektūra.

«Mani saviļņo mana tēta Edgara Iltnera glezna «Mana Latvija». Gan agrāk, gan tagad. Tā uzgleznota gadu pirms tēta nāves un ir sāpīga un skaista vienlaikus. Ja šai gleznai noliek blakus viņa darbu «Zemes saimnieki», redzams mākslinieka noietais ceļš. Cilvēks vairs nav zemes saimnieks, bet kļuvis par dievišķās pasaules daļu.»
1557756445726204 eilt
Edgars Iltners | «Mana Latvija» | 1982 | 170 x 220 cm
1557756300467935 iltners 1
Edgars Iltners | «Zemes saimnieki» | 1960 | 195 x 333 cm

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt