Art

«The show must go on»

Īss ieskats Venēcijas biennāles vēsturē un ekspresintervija ar 2019. gada Latvijas ekspozīcijas veidotāju Daigu Grantiņu.
Reading time 21 minutes

Venēcijas mākslas biennāle ir viens no nozīmīgākajiem starptautiskajiem mākslas notikumiem, kura vēsture ietiecas tālajā 1893. gadā, kad uz kārtējo satikšanos leģendārajā kafejnīcā Caffč Florian Svētā Marka laukumā sapulcējās neliela Venēcijas mākslinieku un intelektuāļu grupiņa.

Teksts Auguste Petre, Arterritory.com Baltijas redaktore

 

Viena no prominentākajām personām šajā draugu lokā bija dzejnieks un dramaturgs Rikardo Selvatiko, kurš no 1890. līdz 1895. gadam ieņēma arī Venēcijas mēra amatu. Kādā no tikšanās reizēm Venēcijas māksliniekiem dzima spoža ideja – reizi divos gados rīkot grandiozu izstādi, kurā tiktu izrādīts labāko itāliešu mākslinieku veikums. Idejas attīstības gaitā tika nolemts, ka biennālei jākļūst par starptautisku notikumu ar ārvalstu mākslinieku un profesionālas žūrijas dalību. Venēcijas pilsētas vadība, kas pilnībā pārvaldīja biennāles tapšanu, 1894. gadā nāca klajā ar paziņojumu, kurā bija teikts, ka «1895. gadā Venēcijā tiks atklāta starptautiska tēlotājmākslas izstāde, kas daļēji būs atvērta visai sabiedrībai un daļēji ieejai tikai ar ielūgumiem.» Paziņojuma turpinājumā sekoja informācija par to, ka biennāle ir sava veida pilsētas veltījums Itālijas karalim Umberto I sudrabkāzās1. Pateicoties runām par biennāles rīkošanu, aizsākās sarunas arī par pašas pilsētas attīstību un kultūras tūrismu, arī Castello dārzi (kurus zinām vienkārši kā Dārzus jeb Giardini) līdz izstādes rīkošanai bija izteikta pilsētas perifērija. Tas liek noprast, ka politiskais konteksts tika izmantots kā izdevīgs fons šīs vērienīgās izstādes īstenošanai. Viens no galvenajiem nosacījumiem gan bija tāds, ka uzaicinātie mākslinieki izstādē drīkstēja piedalīties ar vienu vai diviem līdz tam Itālijā neeksponētiem darbiem.

Pēc garām sarunām un viedokļu apmaiņām beidzot tika pieņemti pēdējie lēmumi, Venēcija tika sagatavota, un 1895. gada 30. aprīlī Dārzos atklāja pirmo Venēcijas biennāles Starptautisko mākslas izstādi, kas pulcēja vairāk nekā 200 000 apmeklētāju.

Jau kopš biennāles pastāvēšanas sākuma tajā piedalījušies daudzi nozīmīgi savu laiku un idejas atspoguļojoši mākslinieki, bez kuru radošajām aktivitātēm un pienesuma pasaules mākslas vēsture mūsdienās nebūtu iedomājama. Piemēram, jau pašā pirmajā izstādē tika izrādīta amerikāņu mākslinieka Džeimsa Vistlera glezna «Simfonija baltajā, Nr. 2: Mazā baltā meitene» (Symphony in White, No.2: The Little White Girl, 1864). Vistlers, kurš mūsdienu popkultūrā ir plašāk atpazīstams ar savu ikonisko mātes attēlojumu gleznā «Pelēkā un melnā kompozīcija Nr.1» (Arrangement in Grey and Black No.1 jeb Whistler’s Mother, 1871), par biennālē izstādīto darbu ieguva ne vien organizētāju galveno balvu, bet arī prēmiju – 2500 liru. Jābilst, ka XIX gadsimta beigās tas bija pietiekami liels kapitāls, lai mākslinieks varētu pievērsties jaunu darbu veidošanai, nodrošināties ar visu sev nepieciešamo un vēl pamatīgi uzdzīvot. Ceturtajā biennāles izlaidumā piedalījās tādi franču autori kā Žans Fransuā Milē, Žans Batists Kamils Koro un bija aplūkojama iespaidīga Rodēna personālizstāde, savukārt XX gadsimta gaitā biennālē bijuši apskatāmi gan Maksa Ernsta un Vasilija Kandinska, gan Pablo Pikaso, Roberta Raušenberga, Jozefa Boisa un daudzu citu ietekmīgu mākslinieku darbi.

 

1* Mulazzani, Marco. Guide to the Pavilions of Venice Biennale since 1887. Milan: Electa, 1988.

Kur gan XIX gadsimta beigās slēpās šo slaveno mākslinieku, izstāžu komisāru un organizētāju interese piedalīties izstādē Venēcijā? Savā ziņā to sekmēja gan izstādes rīkotāju, īpaši Selvatiko entuziasms, gan plašais skatītāju loks. Pēc pirmajā gadā pieredzētajiem panākumiem apmeklētāju skaits ik gadu turpināja pieaugt, 1899. gadā sasniedzot 300 tūkstošus. Lai arī Eiropa jau iepriekš bija piedzīvojusi plaša vēriena starptautiskas mākslas izstādes, nenoliedzami svarīgs aspekts bija Venēcijas biennāles jeb La Biennale novitāte – ne velti tieši šis mākslas notikums tiek uzskatīts par biennāļu arhetipu. Taču šķiet, ka šajā vispārējā sajūsmā un ieinteresētībā slēpjas vēl kas. No mūsdienu skatpunkta, Venēcijas biennāle, īpaši tādām mazām pārstāvniecībām kā Baltijas reģiona valstis, ir lieliska iespēja parādīt labāko un aktuālāko savā mākslas telpā. Patiesību sakot, tas labi saskan ar pirmatnējo biennāles izveides ideju. Taču ne mazāk nozīmīgs bijis arī politiskais konteksts, kura svars dažādu biennāļu organizēšanā nav mazinājies arī mūsdienās. Šādiem mākslas vai kultūras meganotikumiem piemīt potenciāls attīstīt pozitīvas valstu diplomātiskās attiecības. Venēcijas biennāles gadījumā to sekmēja valstu nacionālo paviljonu izveide, kas aizsākās 1907. gadā. Kā pirmais tika izbūvēts Beļģijas paviljons, divus gadus vēlāk Ungārijas, Lielbritānijas un Bavārijas (tagad – Vācijas) paviljons. Tagad Venēcijas dārzos atrodas 29 nacionālie paviljoni, un starp to autoriem ir arī tādas zvaigznes kā soms Alvars Ālto un holandietis Gerits Rītvelds.

Taču, kā zināms, biennālē iekļautie mākslas darbi ikreiz ir apskatāmi arī ārpus Dārziem. 1980. gadā, kad notika pirmā Venēcijas arhitektūras biennāle, organizētājiem, māksliniekiem un skatītājiem tika dota iespēja apgūt jaunu izstāžu telpu – Arsenālu. Iespaidīgās kuģubūves un ieroču noliktavas celtniecība aizsākās jau ap 1104. gadu, tas kļuva par ievērojamāko šāda tipa kompleksu Eiropā un ilgstoši uzturēja Venēcijas jūras spēkus. Tagad tā ir atzīta pilsētas kultūras vieta, kur biennāles laikā viesojas vairāki simti tūkstoši apmeklētāju.

Pieaugot Venēcijas biennāles nozīmībai un popularitātei, izstāde aizvien biežāk izplešas ārpus divām galvenajām norises vietām, ar mākslu faktiski piepildot visu pilsētu. Protams, šāda situācija izveidojusies gan tāpēc, ka laika gaitā ir aktīvi attīstījusies satelītprojektu prakse, gan tāpēc, ka ievērojami audzis izstādes dalībnieku – dalībvalstu skaits.

Arī Latvijas ceļš Venēcijas biennālē aizsākās eksperimentāli, mākslu ienesot jau tā gana pašpietiekamās telpās. Pirmo reizi Latvijas mākslu Venēcija ieraudzīja 1999. gadā – 48. Venēcijas mākslas biennālē ar nosaukumu dAPERTutto (APERTO over ALL), kuras galvenais kurators bija leģendārais Haralds Scēmans. Pieaicinot trīs izcilus māksliniekus Ojāru Pētersonu, Anitu Zabiļevsku un Intu Ruku, Latvijas ekspozīciju veidoja Helēna Demakova, un tā bija apskatāma San Giovanni Nuovo baznīcā. Tajā gadā izveidotā izstāde balstījās uz stāstiem par latviešiem, kas konceptuāli šķiet loģiski. Latviešiem, kas 90. gadu beigās bija jaunpienācēji uz Eiropas mākslas skatuves, bija svarīgi parādīt, ka laikmetīgā māksla arī mūsu reģionā ir pazīstams un aktuāls jēdziens. Arī 2001. gadā Latvijas ekspozīcijas «Rīgas astoņsimtgades Burvju flauta» kuratore bija Helēna Demakova un izstādes idejas virpuļoja ap Latvijas sociālo realitāti. San Lio baznīcā bija apskatāms Ilmāra Blumberga un Viestura Kairiša videodarbs «Burvju flauta» par Latvijas bezpajumtnieku apbedīšanu Jaunciema kapos, kā arī režisores Lailas Pakalniņas un operatora Ginta Bērziņa īsfilma «Papagens».

Patiesais sociālais fons izgaismojās 2003. gadā, kad politisku un, iespējams, nepārdomātu apsvērumu dēļ Kultūras ministrija apstādināja Latvijas dalību Venēcijas biennālē, burtiski izsvītrojot šo notikumu no kultūras prioritāšu saraksta. Divus gadus vēlāk, kad, pateicoties ministres maiņai, tika atjaunota komunikācija ar šo nozīmīgo sadarbības partneri, biennālē piedalījās mākslinieku grupa Famous Five (Ieva Rubeze, Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks un Ervīns Broks), 2007. gadā Latviju pārstāvēja Gints Gabrāns (kuratore Ieva Kalniņa), 2009. gadā Evelīna Deičmane un Miks Mitrēvics (kuratore Līga Marcinkeviča), savukārt 2011. gadā ar ekspozīciju «Mākslīgais miers (Laikmetīgā ainava)» bija Kristaps Ģelzis (kuratore Daiga Rudzāte). Šī Venēcijas biennāle, kuras galvenā kuratore bija Bice Kīrigere īpaši izcēlās ne tikai ar līdz tam rekordlielu dalībnieku skaitu – kopumā izstādē piedalījās 89 valstis, bet arī ar apcerīgo tēmu ILLUMInations, kuras kontekstā tika risinātas mākslas darba/mākslinieka un skatītāja attiecības. Ģelža autortehnikā radītie lielformāta akvareļi, šķiet, lieliski atspoguļoja kuratores poētisko ieceri, kā arī saasināja jautājumu par tradicionālu mākslas vērtību rekonstruēšanu laikmetīgā formātā. Tā joprojām ir saglabājusies kā viena no vizuālās kultūras aktuālākajām tēmām.

Par zināmu pagrieziena punktu Latvijas mākslas un Venēcijas biennāles dialogā varētu uzskatīt 2013. gadu, kad būtiskas izmaiņas notika gan kuratoru pieejā, gan lokācijas nomaiņā. Šajā gadā Latvijas ekspozīciju organizēja kim? Laikmetīgās mākslas centrs, to veidoja Krišs Salmanis un Kaspars Podnieks, savukārt kuratoru darbu uzņēmās mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle, amerikāņu kuratore Kortnija Fina un Ņujorkas mākslas telpas Art in Generalmākslinieciskā vadītāja Ena Bārlova. Abu mākslinieku radītais vizuālais stāsts par bērnību, vietējo kultūru un laukiem ar nosaukumu «Ziemeļi– iemeļaustrumi» bija ne tikai pirmā reize, kad mūsu valsts ekspozīcijas veidošanā piedalījās profesionāļi no ārvalstīm, bet arī aizsākums Latvijas pastāvīgam paviljonam Arsenālā. Vienlaikus izstāde turpināja mums tik būtisko tēmu par sevis apzināšanos, turklāt ne tikai kā vienas nelielas kultūras grupas, bet visas pasaules sastāvdaļu.

2015. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un neatkarīgā kuratora Kaspara Vanaga vadībā Latvijas nacionālo paviljonu apdzīvoja zināmā mākslinieku dueta Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša lielizmēra site-specific jauktu mediju instalācija Armpit. Šajā gadā Latvijas māksla pirmo reizi tika parādīta arī plašākā kontekstā – satelītprojekta grupas izstādē «Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla». Pagājušajā Venēcijas biennāles – 57. starptautiskajā mākslas izstādē ar nosaukumu What can go wrong jeb «Kas slikts var notikt» savu veikumu prezentēja godalgotais mākslinieks Miķelis Fišers (kuratore Inga Šteimane), savukārt šogad tas gods ticis starptautiski zināmajai latviešu māksliniecei Daigai Grantiņai.

2019. gada Latvijas paviljona kuratori ir Inga Lāce un Valentīns Klimašausks, un organizēšana uzticēta Latvijas Laikmetīgās mākslas centram sadarbībā ar kim?. Abu institūciju vadītājas Solvita Krese (LLMC) un Zane Čulkstēna (kim?) līdz šim veidojušos sadarbību komentēja pozitīvi: «Līdzīgi kā abu organizējošo institūciju darbs ir savstarpēji komplementārs, identisks sadarbības modelis novērojams arī starp radošo komandu – kuratoru un mākslinieci. Latvijas paviljons ir vērienīgs projekts, kā sagatavošana pieprasa plašus resursus, tādēļ organizatoriskā līmenī darbs tiek sadalīts starp abām iesaistītajām institūcijām, līdzīgi arī kuratoru sadarbība projekta ietvaros uzskatāma par spēcīgu trumpi.

Abiem kuratoriem ir plaša pieredze, strādājot ar apjomīgiem starptautiskiem projektiem, tādēļ tieši iespēja apvienot viņu zināšanas un diskusijas procesā veidot ekspozīciju ir iespēja iegūt plašāku skatījumu jautājumam par Latvijas vārda popularizēšanu pasaulē. Jau ilgāku laiku sekojot Daigas Grantiņas karjerai, bija skaidrs, ka viņas pārstāvētajam mākslas virzienam Latvijā nav līdzīga un starptautiskā mākslas vide to novērtē, tāpēc šis bija tikai loģisks lēmums.

Gan kim?, gan LLMC bija uzrunājuši Daigu par iespēju izvirzīt viņas kandidatūru paviljona veidošanai, sarunu procesā nonākot pie kopsaucēja, ka šāda mēroga projektu viskvalitatīvāk iespējams realizēt tieši kopīgi. Žūrija pagājušajā gadā pieņēma vizionāru lēmumu, izvēloties mākslinieci, kuras starptautiskā darbība ir soli priekšā mākslinieces atpazīstamībai Latvijā.

Marta sākumā žurnāls Cura savā desmitgades izdevumā ierindoja Daigu Grantiņu starp ievērojamākajiem jaunās paaudzes māksliniekiem, tādēļ priecājamies par faktu, ka pēc izstādes Venēcijā ekspozīciju «Saules suns» būs iespējams redzēt arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, dodot iespēju arī Latvijas apmeklētājiem iepazīties ar šo unikālo instalāciju.

Māksliniecei piemīt unikāla formas izjūta, kas ar viņas radīto objektu starpniecību pilnībā transformē telpu, kurā tie atrodas. Šī spēja pakļaut sev telpu, formu un gaismu skatītājam sniedz neatkārtojamu pieredzi, ko citi mākslinieki nav spējuši replicēt un kas noteikti atstās spēcīgu iespaidu arī uz Latvijas ekspozīcijas apmeklētājiem. Pagājušajā gadā biennāles ekspozīciju apmeklēja 615 000 skatītāju, un to skaits ar katru gadu pieaug, kas ir īpaši nozīmīgi, ņemot vērā faktu, ka arī dažādu biennāļu un starptautisku izstāžu skaits pieaug. Šie dati apliecina faktu, ka šī izstāde ir ne vien pasākums mākslas profesionāļiem, bet arī iespēja ikvienai zinātkārai personībai ieraudzīt to, kā katra valsts sevi izsaka mākslas formā.

Šis nacionālais aspekts ir ne vien iespēja iepazīstināt ar sevi ārzemju viesus, bet arī izmantot to kā mērauklu savu sasniegumu dokumentēšanai. Šāgada starptautiskā komanda, inovatīvais institucionālais sadarbības modelis un mākslinieka izvēle kalpo par pierādījumu faktam – kopš pirmās Latvijas dalības starptautiskajā mākslas izstādē 1999. gadā esam nenoliedzami auguši.»

Jāpiebilst, ka 2019. gada biennāles galvenā kuratora Ralfa Ragofa veidotā izstāde May You Live in Interesting Times ir pirmais gadījums Venēcijas biennāles vēsturē, kad piecdesmit procentu no pārstāvētajiem māksliniekiem ir sievietes, un šī pati tendence novērojama arī nacionālo paviljonu ekspozīcijās (arī visas trīs Baltijas valstis biennālē pārstāvēs sieviešu mākslinieces). Arī Z. Čulkstēna un S. Krese atzīst, ka tas ir nopietns pagrieziena punkts, kas liecina par nozares pilnveidošanos: «Mums ir nenoliedzams lepnums strādāt ar pirmo Latvijas pavilljona ekspozīciju, ko veido sieviešu mākslinieces soloizstāde, taču, pavadošais jautājums, kam vērts pievērst uzmanību, – vai 2019. gads tiešām ir pirmais brīdis, kad bijām gatavi to darīt?»

Māksliniecei piemīt unikāla formas izjūta, kas ar viņas radīto objektu starpniecību pilnībā transformē telpu, kurā tie atrodas. Šī spēja pakļaut sev telpu, formu un gaismu skatītājam sniedz neatkārtojamu pieredzi, ko citi mākslinieki nav spējuši replicēt un kas noteikti atstās spēcīgu iespaidu arī uz Latvijas ekspozīcijas apmeklētājiem.

Daiga Grantiņa, kas plašākai latviešu auditorijai līdz šim bijusi maz zināma, dzimusi 1985. gadā Rīgā, taču jau bērnībā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Vācijā. Tur viņa apjauta pirmos mākslas impulsus un ieguva mākslas izglītību, absolvējot Hamburgas Mākslas akadēmiju, kur savulaik bija pasniedzis Jozefs Boiss. Tālāk Daigas ceļš vedis uz Berlīni un Parīzi, kur viņa pašlaik dzīvo un strādā. Viņas izpētes centrā nereti ir gaisma, tās saspēle ar krāsām un mākslas darbu ietverošo vidi, tomēr tikpat svarīgs māksliniecei ir arī vēsturiskais fons un izpētes ceļš.

2018. gadā vienā no pasaules vadošajiem mākslas centriem – Parīzes Palais de Tokyo bija apskatāma Daigas Grantiņas personālizstāde Toll, tajā pašā gadā sadarbībā ar jaunās paaudzes lietuviešu mākslinieku duetiem Pakui Hardware un Young Girl Reading Group tapa projekts Solar Bodies. Vēl Daiga piedalījusies 13. Baltijas triennālē Give Up the Ghost. Viņas skulpturālās instalācijas – objekti, kas veidoti, apvienojot dažādus materiālus, atstāj pārliecinošu, papildinātas realitātes izjūtu. Šāgada Venēcijas biennālē Daiga Grantiņa piedalīsies ar darbu «Saules suns».

Jau bērnībā kopā ar ģimeni pārcēlāties uz dzīvi Vācijā, kur nolēmāt saistīt savu dzīvi ar mākslu. Vai atceraties pirmo mākslas iespaidu, kas, iespējams, veicināja pievēršanos radošajai darbībai?

Kad atbraucu uz Vāciju, man ļoti patika apgūt jauno valodu, kontaktējoties ar citiem bērniem. Es nezināju, piemēram, kā vāciski ir «zāle», un mans draugs, iepazīstinot mani ar šo vārdu, izrāva un papurināja zāles kušķīti. Valoda kļuva par taustāmu, nepastarpinātu pieredzi, un mākslā ir līdzīgi.

Ieguvusi izglītību Hamburgas un Vīnes Mākslas akadēmijā, jūs devāties uz Berlīni un Parīzi. Kāpēc nolēmāt pārcelties uz dzīvi citur?

Tā bija drīzāk magnētiska izjūta, nevis racionāls lēmums. Liela loma bija cilvēkiem, bet droši vien mani ietekmēja arī poststrukturālisma idejas.

 

Uz foto: Daiga Grantiņa «Saules suns»

Pagājušajā gadā jūsu instalācija Toll bija apskatāma vienā no prestižākajām Parīzes mākslas telpām – Palais de Tokyo. Pastāstiet nedaudz par šo projektu!

Tas bija labs iemesls pastrādāt ar drāmu. Būtībā telpa ir savdabīga skatuve, kas redzama no tālienes, kāpjot lejā pa klasicisma kāpnēm. Pēc tam, stāvot kolonnu ieskautajā rotondā, katrs pats var izlemt, vai spert nākamo soli un ieiet gleznā. Ļauties spriedzei, kas pieaug, iekļūstot aizvien dziļāk ietvarā, – tas ir nopietns izaicinājums.

Lai arī jūsu karjera veidojusies ārpus dzimtenes, vai identificējat sevi kā latviešu mākslinieci?

Es identificēju sevi kā migrējošu latviešu sievieti un nevēlos nošķirt jēdzienu «sieviete» no jēdziena «māk-sliniece».

Vai esat domājusi, ka jums ar savu darbu izdevies sasniegt to, par ko daudzi jauni mākslinieki tikai sapņo?

Mani ļoti iepriecina tas, ka pastāv saikne starp maniem darbiem un publiku, ka mākslas klātbūtne, ko izjūtu darbnīcā, var ceļot pa pasauli bez manis.

Daudzu jūsu darbu fokusā ir gaisma un materialitāte. Arī Venēcijā aplūkojamā darba nosaukumā iekodēts vārds «saule». Ko vēsta jūsu darbs «Saules suns», un kāda nozīme tajā ir gaismai?

Latviešu vārds «saule» sasaucas ar angļu vārdu souls («dvēseles ») un soulless («bezdvēselisks»). Saule var būt dvēsele, bet var būt arī suns. Tas, kā tiks apspēlēta un nolasīta šo vārdu nozīme un kāda loma šajā procesā ir saulei un matērijai, satur neprognozējamības elementu.

Vai varētu teikt, ka jūsu darbus kopumā raksturo konceptuāla nejaušība?

Man šķiet, tas ir lieliski – izdomāt jaunus jēdzienus, jo pastāvošie vairs nav piemēroti.

 

Uz foto: Daiga Grantiņa «Saules suns»

Venēcijas mākslas biennāle ir viens no starptautiski nozīmīgākajiem mākslas notikumiem. Ar kādām sajūtām to gaidāt?

Ar gatavību atbrīvot, izšļākt kaut ko pasaulē.

Vai ir kāds mākslas darbs, kas jūs īpaši iespaidojis?

Runājot par saules tēmu, tie ir paņēmieni, kā to attēlojis Edvards Munks.

Vai ir kāds latviešu mūsdienu vai laikmetīgās mākslas pārstāvis, kura daiļrade jums īpaši tuva?

Man nesen bija ļoti iedvesmojoša saruna ar Rīgā dzimušo un Amsterdamā dzīvojošo mākslinieci Evitu Vasiļjevu.

1557573991929030 evita vasiljeva
Evita Vasiļjeva | «Mana istaba ir stūrī» | 2018 | polimēru sveķi, epoksīda pārklājums, epoksīda krāsa | 160 x 160 x 160 cm

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt