Kultūra

Vienīgais

Oktobrī Rīgas Modes muzejā notiks izstāde Dior, kas veltīta leģendārā franču modes nama 70 gadu jubilejai
Reading time 9 minutes

Ekspozīciju veidos vairāki desmiti unikālu tērpu no modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas – gan Kristiāna Diora, gan viņa sekotāju darbi. Diors ir iegājis vēsturē ne tikai kā ≪modes diktators≫ un ≪kniepadatu tirāns≫, bet arī ļoti dāsns cilvēks, kurš lutinājis modeles un ļāvis viņām vilkt savus tērpus uz randiņiem. Aleksandrs Vasiļjevs iepazīstina ar interesantākajām lappusēm no modes impērijas dibinātāja dzīves.

Teksts Jūlija Rumjanceva

Dižais modes mākslinieks Dior radošā direktora amatā nostrādāja tikai desmit gadus, taču viņš ir atstājis paliekošas pēdas modes vēsturē.

Daudzi nezina, ka viņš nekad nav bijis zīmola īpašnieks. Toreiz Diora vārdā nosauktais modes nams piederēja tekstila magnātam Marselam Busakam un Kristiāns bija tikai algots darbinieks. Tomēr Diors ļoti īsā laikā kļuva slavens visā pasaulē; viņa kolēģu ceļš uz slavas virsotnēm bija krietni vien garāks: Īvs Senlorāns savu modes namu atvēra 1962. gadā un vadīja to četrdesmit gadus, Šanele strādāja no 1913. gada līdz savai nāvei 1971. gadā ar teju piecpadsmit gadu ilgu pārtraukumu kara un pēckara laikā. Diors bija ļoti ražīgs mākslinieks un desmit darba gados pārspēja visus konkurentus, lai gan tolaik bija daudz talantīgu dizaineru, piemēram, Žaks Fats, Kristovals Valensjaga, Elza Skjaparelli, Pjērs Balmā un Karvenas kundze. Diors radīja tālaika novirzienu – lady like stilu ar izceltu vidukli un kupliem svārkiem. Tas iegājis modes vēsturē kā viena no raksturīgākajām viņa daiļrades iezīmēm.

KOPIJAS DRAUDZĪBAS VĀRDĀ

DIORS CIETA NO RŪPNIECISKĀS SPIEGOŠANAS. NEGODĪGAS PIEGRIEZĒJAS PA TUALETES LOGU IZMETA JAUNĀS PIEGRIEZTNES, KAS TIKA TŪLĪT NOKOPĒTAS UN ATGRIEZTAS NAMĀ

Diors netiecās pēc ekskluzivitātes un salīdzinājumā ar citiem dizaineriem necentās limitēt nama produkciju. Viņš atvēra filiāles ne tikai Londonā un Ņujorkā, bet arī Karakasā, Limā un Buenosairesā, turklāt iedibināja plašu parfimērijas līniju. Klientes par Diora tērpiem maksāja milzu naudu. Taču viņš cieta no rūpnieciskās spiegošanas – negodīgas piegriezējas pa tualetes logu izmeta jaunās piegrieztnes, kas tūlīt tika nokopētas un atgrieztas namā. Īpaši ar to aizrāvās itāliešu modes nami, tajā pašā sezonā Milānā piedāvājot Diora tērpu plaģiātus. Bija daudz skaļu tiesas procesu, tika atklāta grupa neuzticamu piegriezēju.

 

Foto: Bēša atlasa kleita ar pušķi un drapējumu, XX gs. 60. gadi. No mēmā kino aktrises Mērijas Pikfordas garderobes.

Atšķirībā no Šaneles Dioram bija draudzīgas attiecības kolēģiem, arī ar dizaineri Irenu Goļicinu – krievu kņazi, kurai bija savs modes nams Romā. Diors nereti veda viņu uz Parīzes restorāniem un ļāva kopēt un izlaist savā modes namā Dior modeļus. Abu dizaineru modeļi bija pilnīgi identiski. Jāteic, ka tolaik daudzi kopēja Dioru. Viņš bija nepārspējams konstruktors, un konkurenti nespēja pretoties kārdinājumam atkārtot sarežģīta fasona modeļus ar neparastām ielocēm, ovālām līnijām, aizdares elementiem uz muguras un baskām. Sākotnēji Diors palīdzēja modes nama īpašniekam Marselam Busakam atbrīvoties no tā ražotajiem melnajiem un brūnajiem vilnas audumiem, kas 40. gados nebija pieprasīti. Kad Diors izlaida vilnas tērpu kolekciju, tā tika veiksmīgi izpārdota, un nevienam nevajadzīgā vilna atkal kļuva moderna.

GĀDĪGAIS PAPUCIS

DIORS BIJA ĻOTI IECIETĪGS GAN PRET MODEĻU FLIRTU, GAN GRŪTNIECĪBĀM. VIŅŠ DĀVINĀJA MEITENĒM ZEĶES, LAI GAN TOLAIK TĀ NEBIJA PIEŅEMTS, – MODELĒM BIJA JĀNĀK UZ DARBU AR SAVU EKIPĒJUMU

Es personīgi pazinu dažus Diora darbiniekus, draudzējos ar viņa mūzu – kazahu un krievu izcelsmes modeli Allu Iļčunu. Viņa nostrādāja modes namā divdesmit gadus: deviņus Diora laikā, vienpadsmit Īva Senlorāna un Marka Buana laikā. Kad Alla sāka strādāt pie Diora, viņas vidukļa apkārtmērs bija 47 centimetri, aizejot no darba – 49 centimetri. Viņa bija ļoti interesanta un acīmredzot vientuļa sieviete, jo nereti pa naktīm zvanīja manai mammai uz Maskavu un izkratīja sirdi, ar labiem vārdiem pieminot Dioru.

 

Foto: Čičunča kleita ar straziem, pērlītēm un šķautņainām krellītēm izšūtu augšdaļu, 1962.

Visi darbinieki Dioru uzskatīja par gādīgu papuci. Viņš lutināja modeles, ļāva viņām bez maksas izmantot tērpus. ≪Man šodien ir randiņš. Vai varu aizņemties kādu kleitu?≫ modeles bieži vien jautāja, un viņš atbildēja: ≪Ej uz noliktavu un izvēlies. Lai veicas!≫ Modes pasaulē tas ir liels retums. Diors bija ļoti iecietīgs gan pret modeļu flirtu, gan grūtniecībām. Viņš dāvināja meitenēm zeķes, lai gan tolaik tā nebija pieņemts, – modelēm bija jānāk uz darbu ar savu ekipējumu. Viņš tik tiešām bija kā gādīgs aizbildnis. 50. gados pie Diora strādāja Dina Varenova, kurai tagad ir ap deviņdesmit gadu. Ceru, ka viņa atbrauks uz izstādes atklāšanu.

Pēc Diora nāves nama radošā direktora posteni ieņēma plejāde izcilu dizaineru: Īvs Senlorāns, Marks Buans, Džanfranko Ferrē, Džons Galjāno… Tā ir liela veiksme, ka ar viņu palīdzību zīmols ir izdzīvojis līdz mūsdienām, un reizē arī liels retums, jo, zaudējuši sava dibinātāja slavas oreolu un radošo garu, modes nami agri vai vēlu nogrimst aizmirstībā. Šodien neviens vairs neatceras Žanu Luiju Šerē, Žaku Esterelu un Žaku Grifu, kuru slavenie modes nami aizgāja nebūtībā līdz ar to radošajiem direktoriem. Veiksmīgākais Diora sekotājs bija Marks Buans, kurš noturējās amatā no 1960. līdz 1991. gadam.

 

Foto: Kristiāna Diora vakarkleita, XX gs. 50. gadi.

SIEVIEŠU APVĒRSUMS

Manuprāt, Dior veiksmes noslēpums ir ļoti vienkāršs – modes nama vadība nesaudzīgi aizstāj ikvienu, kas nav piemērots nama radošā direktora amatam. Pēc Diora nāves 1957. gadā pie varas nāca divdesmit vienu gadu vecais Īvs Senlorāns, kurš bija pārāk jauns tādai atbildības nastai. Senlorāns tika atlaists, jo viņa kolekcijas bija pārāk vienkāršas Dior klientēm. Jaunā dizainera tērpi, kas tikai pirksta platumā nosedza ceļgalus, līdzinājās skolnieču kleitiņām un neatbilda tālaika augstās modes prasībām. Senlorānam bija pret-a-porter dizainera mentalitāte, bet masu produkcijas ēra vēl nebija pienākusi. Viņa laikā Dior modeļi zaudēja sievišķību tās klasiskajā izpratnē, bet grezniem tērpiem bija nepieciešama noteikta luksusa deva. Diors bija izslavēts ar saviem ekskluzīvajiem audumiem, Senlorāns priekšroku deva vienkāršākiem materiāliem. Atšķirībā no Diora Senlorāns daudz ceļoja – bieži devās uz Ķīnu, Ziemeļāfriku un Ameriku, un tas atspoguļojās viņa kolekcijās.

Tieši viņš ieviesa modē etnostila elementus, veidojot kolekcijas krievu, afrikāņu, ķīniešu vai arābu stilā. Dioram šāds ≪augstās modes tūrisms≫ nebija raksturīgs. Laiks ir pierādījis, ka arī Senlorāns ir ģēnijs, un viņš visu mūžu saglabāja siltas jūtas pret Dior dibinātāju, kurš ieveda viņu modes pasaulē. Senlorāna muzejā Parīzē uz viņa darba galda guļ senlaicīgs lineāls ar metāla galiem, ar kuru savulaik audumus mērījis Kristiāns Diors. Tas Senlorānam bija kā talismans.

Tagad pie modes nama vadības pirmo reizi stājusies sieviete – itāliešu dizainere Marija Grācija Kjuri. Pagaidām vēl grūti pateikt, kas no tā iznāks. Estētiskajā ziņā šim amatam ideāli piemērots būtu Albērs Elbazs. Dior vadītājs Sidnijs Toledano vairākas reizes ir konfidenciāli ticies ar Albēru pie lenča galda, tomēr Elbazs nekļuva par nama radošo direktoru. Visticamāk, tas izskaidrojams ar līdzekļu ekonomiju. Elbazam noteikti bija augstas prasības, bet nevienam nezināmā Kjuri piekrita strādāt ar modes namam izdevīgākiem nosacījumiem. Iespējams arī, ka Elbazu kavē līguma noteikumi ar bijušo darbavietu Lanvin, kas pieder ķīnietei Sjaolaņai Vanai. Elbazs aizgāja no Lanvin 2015. gadā, bet acīmredzot saskaņā ar līgumu ir jāpaiet zināmam laikam, līdz viņš drīkstēs strādāt citā modes namā. Man šķiet, ka viņam šo amatu varētu piedāvāt vēlāk.

 

Foto: Kokteiļkleita, atpazīta kā Diora darbs, ap 1950. gadu.

Izstāde Dior no 25. oktobra Modes muzejā

www.fashionmuseumriga.lv

 

Foto: Arnas Gedris Pix Studija, no Aleksandra Vasiļjeva privātā arhīva

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt