L'Hommes

Lietuviešu Džeimss Bonds

«Visīstākais aģents 007!» – es nodomāju, Maskavā satiekot aktieri un modeli Nerijusu Mankusu.
Reading time 10 minutes

Viņam ir divas pilsonības – Krievijas un Lietuvas – un trīs bērni no divām sievietēm. Tāpat kā Džeimss Bonds, viņš nereti ļaujas daiļā dzimuma valdzinājumam. «Manā dzīvē viss ir sieviešu dēļ,» atzīstas Nerijuss.

 

Jūs piedzimāt Lietuvā, skolā gājāt Engelsā, konservatorijā mācījāties atkal Lietuvā, pēc tam pārcēlāties uz Maskavu. Kas bija par iemeslu šīm dzīvesvietas maiņām?

Parasta dzīves situācija – es piedzimu Lietuvā, sāku tur iet skolā, bet, kad mācījos otrajā klasē, vecāki izšķīrās. Mana mamma ir krieviete, un mēs pārcēlāmies pie vecmāmiņas, kas dzīvoja netālu no Engelsas. Es toreiz tikpat kā nerunāju krieviski, un pirmais gads bija ļoti grūts, vēl jo vairāk tāpēc, ka man bija diezgan gari mati. Lietuvā tas bija normāli, bet Krievijā visus kaitināja. Reiz skolas direktore pajautāja: «Kas tie par matiem? Tu esi meitene? Ar šādu frizūru varu saukt tevi tikai par Natašu.» Pēc tam vecmāmiņa mani aizveda uz frizētavu, un es kļuvu tāds kā visi.

 

Bijāt nodzīvojis Krievijā teju desmit gadu. Kāpēc atgriezāties Viļņā, lai mācītos Lietuvas Valsts konservatorijā?

Toreiz biju tikko atgriezies no dienesta padomju armijā. Dienēju speciālā armijas daļā Etiopijā, kur tolaik bija karš, un mēs palīdzējām Mengistu Hailem Mariamam. Es biju kā Bodrova varonis filmā «Brālis» un «sēdēju štābā kā rakstvedis». (Smejas.) Biju sakarnieks.

Uz Viļņu devos tāpēc, ka Padomju Savienība sāka jukt, vajadzēja izvēlēties, kur dzīvot. Es izvēlējos, aizbraucu, iestājos aktieru fakultātē, bet nevarēju pabeigt mācības. Mamma palika Engelsā viena, un viņai ļoti vajadzēja manu palīdzību. Mans draugs Saratovā tobrīd dibināja apsardzes firmu un pasauca mani pie sevis. Pabeidzām Milicijas skolas detektīvu koledžu, apguvām tuvcīņas paņēmienus, šaušanu, saņēmām diplomus, pēc tam vadājām no Maskavas uz Saratovu datorus, televizorus un videomagnetofonus. Alga man bija liela, rubļos vairāki miljoni, bet gadījās arī dažādi ekscesi. Reiz vedām skaidru naudu un iekļuvām lamatās – mūs burtiskā nozīmē apšāva. Man ar pistoli sasita galvu, un lode izgāja cauri kājai. Brīnums, ka paliku dzīvs.

VALDZINOŠS APSARGS UN VĪRS UZ STUNDU

Kā nokļuvāt Maskavā?

Sievietes dēļ. Manā dzīvē viss notiek sieviešu dēļ… Iepazināmies vilcienā Viļņa–Maskava, sākām sazvanīties. Toreiz mobilie telefoni vēl bija retums, katra saruna bija notikums. Pēc gada viņa pierunāja mani pārcelties uz Maskavu.

Maskavā drīz vien sapratu, ka nevienam nebūšu vajadzīgs, ja neatradīšu savu nišu. Sāku strādāt par apsargu lielā biznesa centrā, dzīvoju tur dienām un naktīm, ņēmu visas brīvās maiņas. Biju pats glamūrīgākais apsargs – garos matus nācās apgriezt, tomēr frizūra bija gana moderna. Sākumā priekšniekiem nepatika, ka neesmu tāds kā visi, bet vēlāk viņi novērtēja manu stilu, biju kā paraugs – lūk, kā jāizskatās modernam Eiropas apsargam. Tiesa, pēc trim gadiem mani bez jebkādiem paskaidrojumiem atlaida, un es sāku strādāt par vīru uz stundu.

 

Veicāt sīkus remontdarbus?

Jā, trīsdesmit astoņu gadu vecumā staigāju pa dzīvokļiem, laboju santehniku, karināju lustras. Tad abu manu meitu māte, ar kuru nu jau esam šķīrušies (es taču saku – viss sieviešu dēļ!), pierunāja mani sagatavot portfolio un apstaigāt modeļu aģentūras.

Kādudien strādāju kārtējā objektā – urbju caurumus, lai pieskrūvētu grīdlīstes. Pēkšņi man zvana un aicina ierasties uz kastingu. Rokas savainotas, aiz nagiem cements, mati pieputējuši, plecā instrumentu soma... Bet drīz vien honorāri par reklāmām pārsniedza mājas meistara ienākumus, un es izvēlējos modeļu biznesu.

SPIEGS AR GRŪTU LIKTENI

Kad jūs paguvāt pabeigt Borisa Ščukina vārdā nosaukto teātra institūtu?

Viļņā apgūtā aktiermeistarība lieti noderēja modeļa darbā, tomēr bija jūtams, ka kaut kā pietrūkst. Teātra institūtos manā vecumā vairs neņēma, bet es tiku teātra skolas AkteM pieaugušo kursos. Mana pirmā loma bija misters Smits Ežēna Jonesko lugas «Plikpaurainā dziedātāja» uzvedumā. Otrā loma bija Harolda Pintera lugā «Mīļākais», bet trešā – Sema loma Vudija Allena «Centrālparkā». Abas pēdējās tēloju joprojām. Tikai pēc šīm lomām sāku mācīties Ščukina institūtā pie profesora Andreja Drazņina. Tagad ar savu diplomu varu strādāt arī par pasniedzēju, bet tas nav mans aicinājums.

 

Un kas ir jūsu aicinājums?

Es varētu un gribētu daudz filmēties, bet pagaidām man nav bijis nopietnu kinolomu. Esmu piedalījies vairākos seriālos un autorkino, bet tās bija epizodiskas un diezgan vienveidīgas lomas: varonis mīlnieks, neuzticīgs vīrs vai amerikāņu spiegs, kurš noteikti iet bojā. (Smejas.) Kad esmu uzvalkā vai smokingā, visi tūlīt saka: «Tu esi īsts Bonds! Tev vajag tēlot šo lomu. Brauc, iekaro Holivudu!» Principā es neiebilstu, bet pagaidīšu, līdz mani ievēros kāds labs bondiādes režisors. (Smaida.)

Kurš no aģentiem 007 jums patīk vislabāk?

Tikai Denjels Kreigs. Šons Konerijs arī nebija slikts, bet viņam pietrūka skarbuma, lai gan toreiz bija citi laiki. Kreigs ir veiksmīgs tipāžs, lieliski ceļ filmas tonusu.

TRIKS BEZ DUBLIERA

Kura piedalīšanās reklāmā bijusi pati grūtākā?

Fiziski grūta bija pelmeņu reklāmas uzņemšana. Pēc sižeta es smokingā a la Džeimss Bonds lēcu stikla vitrīnā, kas bija sadalīta mazos kvadrātiņos, lai no trieciena sašķīstu. Strādāju bez dubliera. It kā viss bija vienkārši, bet pirmajā reizē nepaguvu ielēkt – kaskadieri pārāk ātri parāva mani aiz drošības troses. Otrajā reizē viss izdevās, bet stikls sagraizīja smokingu un kājas. Par laimi, seja necieta. Lai nu kā, man bija interesanti izpildīt šo triku.

Vai uzskatāt sevi par skaistu?

Nē. Bet apkārtējie cenšas man to iestāstīt. Kad tev to saka ne tikai vecāki, ne tikai viens vai divi, bet desmit, divdesmit un pat simt cilvēku, ir grūti nenoticēt. Vēl es bieži dzirdu frāzi: «No tevis vajag bērnus dzemdēt.» Un salīdzinājumus ar Alēnu Delonu jaunībā. Godīgi sakot, nezinu, kā uz to reaģēt.

 

Spriežot pēc portfolio, jūs esat lieliskā formā. Kā to uzturat?

Nekad neesmu smēķējis, nelietoju arī stipros alkoholiskos dzērienus. Varu izdzert vienu, augstākais divas glāzes laba vīna pie vakariņām. Turklāt man mājās ir trenažieris, cenšos ik dienu vismaz stundu skriet – tā, lai sviedri līst aumaļām. Ne vienmēr to gribas, bet man ir tendence uz lieko svaru, turklāt patīk garšīgi paēst. Es saprotu, ka katrs lieks kilograms būs redzams kā uz delnas, un pastāvīgi cīnos ar potenciālu lieko svaru.

BRUTĀLA VĪRIEŠA VĀJĪBAS

Kādu dizaineru apģērbam un kādam stilam dodat priekšroku ikdienā?

Parastam pilsētas casual. Savulaik, kad nebija naudas, staigāju pelēkās, necilās drēbēs, lai ilgāk slēptu to vecumu. Tad Lietuvā parādījās lietota apģērba veikali, un es sāku vest no turienes košas drēbes: bikses, svīterus, žaketes. Šis periods ar laiku pārgāja, tagad man patīk tikai koši akcenti, piemēram, nestandarta krāsas zeķes. Maskavā iepērkos veikalos Scotch&Soda, Pepe Jeans, Diesel un Massimo Dutti. Citi zīmoli ir pārāk dārgi, man negribas izdot tādu naudu par drēbēm. Lietuvā pērku Salvatini un Takeshy Kurosawa apģērbu.

 

Vai jums ir ar modi saistītas vājības?

Jā, man ir aptuveni divdesmit pulksteņu, visi kvarca, galvenokārt Diesel un Fossil. Ir robusti, ir arī smalkāki – pie uzvalka. Man tie ir tēla papildinājums, nevis vienkārši aksesuārs.

 

Ko jūs uzskatāt par īsta vīrieša un īstas sievietes galvenajām iezīmēm?

Vīrietim ir jāatbild par saviem vārdiem ar rīcību, jābūt fiziski attīstītam, drosmīgam un gatavam uzupurēties. Jāaizstāv visi, kas par viņu vājāki. Vēl viņam jāpiemīt humora izjūtai un jāmāk pasmieties, pirmām kārtām – par sevi pašu. Sievietei, manuprāt, jābūt labai mātei, jāmīl savs vīrietis un jāklausa viņam. Es nebūt neesmu patriarhāta piekritējs, taču uzskatu, ka sievietei labāk būt kaklam, kas groza galvu – vīrieti, nevis otrādi.

 

 

Teksts ALEKSEJS STEFANOVS

Fото: Antons Sokolovs, no Nerijusa Mankusa personiskā arhīva

Fото: Vladimirs Timčuks, no Nerijusa Mankusa personiskā arhīva

Tags

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt