Lifestyle

Ar citu seju

Анда Калме
07.02.2018
Viena no spilgtākajām Venēcijas atpazīstamības zīmēm neapšaubāmi ir Venēcijas biennāle – kopš XIX gadsimta beigām tā izaugusi līdz vērienīgam pasākumu kopumam, kas aptver mākslas, mūzikas un teātra biennāles, Venēcijas kinofestivālu, kā arī arhitektūras un dejas biennāles.

Taču pilsētu raksturo vēl kāds cits tradīcijām bagātāks notikums, kas uz divām nedēļām (šogad no 27. janvāra līdz 13. februārim) to padara īpaši košu un pārsteidzošu. Tas ir Venēcijas karnevāls. Par karnevālu un ar to cieši saistītajiem dizaina zīmoliem L’Officiel Baltic pastāstīja interjera dizaina studijas «Neoklasika» dibinātāji Karīna un Ulvis Ābiķi.

Teksts Anda Kalme

Foto Karīna Ābiķe

Maskotās pasaules krāšņums

Svētā Marka laukums Venēcijas sirdī ir cilvēku pilns. Daudzi iejutušies izteiksmīgos, fantastiskos tēlos un pārsteidz ar skrupulozi pārdomātiem tērpiem no dārgiem, izsmalcinātiem audumiem, ko papildina rūpīgi izmeklēti aksesuāri, iespaidīgas galvasrotas un seju sedzošas maskas vai smalki izzīmēts grims. Citi – šīs krāšņās pasaules fiksētāji jeb pilsētas viesi – redzēto iemūžina savos fotoaparātos vai telefonos. Estētiski pieblīvētā un pacilājošā gaisotne ir tik uzrunājoša, ka rodas vēlme no novērotāja kļūt par dalībnieku. Arī Karīna nespēja turēties pretī vilinājumam: «Uzliekot masku, atraisās pavisam citas izjūtas – it kā maska būtu milzīgs vairogs, aiz kura paslēpjoties, pilnībā vari sajust un izpaust savu iekšējo brīvību.»

Vienkāršākais un demokrātiskākais veids, kā iekļauties dalībnieku pulkā, ir iegādāties ikdienas apģērbu nosedzošu apmetni un sejas masku, kas par pārdesmit eiro nopērkami uz katra stūra. Tiesa, estētiskajās kvalitātēs šāds ietērps krietni atpaliks no brīnumdarbiem, kas tapuši dienām un varbūt pat mēnešiem ilgi. Ne velti ir izveidojies tāds kā Venēcijas karnevāla klubs, kas vieno cilvēkus visā pasaulē. Viņiem karnevāls ir ilgi gaidīts notikums, varbūt pat dzīvesveids, jo gatavošanās tam norit visu gadu. Kaismīgākie entuziasti mēģina sarūpēt pat vairākus tērpus, lai katrā iznācienā pārsteigtu ar ko nebijušu. Vairākums karnevāla masku ir veidotas vēsturiskās tradīcijās vai kā to atvasinājumi, taču paretam acīm apbrīnā ieplesties liek arī fantāzijas lidojums absolūti mūsdienīgās izpausmēs.

Napoleons reiz teicis, ka Svētā Marka laukums ir Eiropas visgreznākā viesistaba, un karnevāla laikā tā patiešām ir. Cilvēki maskās nesteidzīgi pastaigājas, vēlīgi pozējot fotografētājiem, jo izrādīt savu tērpu ir pasākuma galvenais mērķis. Starp viesiem sastopami arī profesionāli mīmi, kuri izceļas ar izteiksmīgu plastiku un māku ieņemt fotogēniskas pozas, tādējādi nodrošinot labu fotokadru. Īpašs notikums ir masku parāde, ko vērtē žūrija, spilgtākajiem tēliem piešķirot dažādus titulus. Uz skatuves tiek izspēlētas ainas no izrādēm vai operām. Venēcijas amatnieki un uzņēmumi ar senu vēsturi – gondolu meistari, audumu ražotāji, stiklinieki – turpat demonstrē savus darinājumus un to tapšanas procesu. Visapkārt notiek neskaitāmi koncerti, dārzos mutuļo pasākumi bērniem. Atgādinot, ka savulaik karnevāls bija venēciešu iekšēja lieta, pilsētnieki sev ik gadu rīko atsevišķas, mazliet nomaļas svinības pie Santa Maria della Salute baznīcas Dorsoduro rajonā. Turīgie ļaudis savukārt plūst uz kazino zālēm vai ballēm pilīs un greznos namos. Starp citu, lai piedalītos ballē Dodžu pilī, jābūt gatavam šķirties no vairākiem tūkstošiem eiro. Bet Venēcijas karnevāls jau arī ir dzīves svinēšana, kas kā magnēts pievelk visu vecumu interesentus. Acīmredzot cilvēkus vilina iespēja iemiesoties citā tēlā.

Pārrakstītās un joprojām dzīvās tradīcijas

Lai gan Venēcijas karnevālam ir mūsdienīgi vaibsti, tā tradīcija ir ļoti sena – pirmās liecības datētas jau ar XII gadsimtu, tomēr savu izpausmju kulmināciju tas sasniedza XVIII gadsimta sākumā. Ulvis Ābiķis izpētījis, ka tolaik Venēcija no citām Eiropas pilsētām atšķīrusies ar to, ka pat ikdienā pēc vakara lūgšanas cilvēki nēsājuši maskas, slēpjot savu personību. Un karnevāls, kas tolaik sākās tūlīt pēc Ziemassvētkiem un ilga līdz Lieldienu gavēnim, bija masku lietošanas augstākais punkts – svētki un iztrakošanās pirms lielā gavēņa. Vārds «karnevāls» arī nozīmē atvadas no gaļas.

Piedalīties pasākumā varēja gan sievietes, gan vīrieši, kungi un kalpi, jo maskas visus padarīja līdzīgus un neatpazīstamus. Pašiem venēciešiem ļoti simpatizēja tāda vienlīdzības spēlēšana. Šis demokrātijas princips saglabāts arī mūsdienās, taču karnevāla izpausmes ir citādas. Vēsturiskie avoti par Venēcijas Republikas periodu liecina, ka agrāk tās bijušas venēciešu svinības, kurās valdījusi līksmība, troksnis un uzdrīkstēšanās. Tā, piemēram, vīrieši pārģērbušies par maziem bērniem, izgājuši ielās un izklieguši dažādus varu kritizējošus saukļus – bērniem taču neviens neko nevar pārmest. Savukārt jaunekļi darinājuši ar smaržūdeni pildītas lodes, ar kurām apmētājuši skaistas meitenes, tā izrādot viņām uzmanību. Nesimpātisku tipu virzienā gan lidojuši daudz nepatīkamāki objekti. Spilgta karnevāla sastāvdaļa bija Vidusjūras reģionam raksturīgie dzīvie torņi no cilvēkiem, kad atlēti sastājas cits citam uz pleciem, veidojot iespējami augstāku konstrukciju.

Lielākā daļa vēsturiski masku, lai arī šodien veidotas daudz izsmalcinātākas un dekoratīvākās, karnevālā sastopamas joprojām. Izsenis ļoti izplatīts maskēšanās tērps gan vīriešiem, gan sievietēm bija ausis un pakausi nosedzošs melns plīvurs vai melns apmetnis, ko papildina trīsstūrveida cepure un seju pilnībā nosedzoša gaiša maska – bauta. Savukārt Kolumbīnes maska nosedza tikai pusi sejas: acis, degunu un vaigu augšdaļu. Karnevālā izmantoja arī mēra ārsta masku ar garo knābi, kurā ārsti mēdza salikt smaržīgus un dezinficējošus augus, lai, elpojot caur tiem, pasargātu sevi no saslimšanas. Savdabīgākā šķiet melna samta maska sejas ovāla veidolā, ko nēsāja sievietes. Šo masku uz sejas noturēja nevis ap galvu aplikta aukla, bet gan iekšpusē izveidota podziņa, ko sieviete turēja mutē. Protams, parunāt viņa nevarēja, tāpēc saziņai ar apkārtējiem attīstījās žestu un vēdekļu valoda.

Kad 1797. gadā Napoleons ienāca Venēcijā, likvidējot Venēcijas Republiku, pienāca beigas arī svētkiem, jo masku nodrošinātā anonimitāte jaunajam vadonim šķita bīstama. Mūsdienu karnevāla tradīcija tika atjaunota tikai pēc nepilniem diviem gadsimtiem – 1979. gadā. Kopš tā laika karnevāls arvien ir attīstījies, kļūstot par unikālu un tūristus piesaistošu kultūras parādību.

Venēcijas spilgtākie pārstāvji

Rubelli

Ievērojot tradīcijas, daļa svētku tērpu joprojām top no 1858. gadā Venēcijā dibinātā ekskluzīvo audumu ražotāja Rubelli izstrādājumiem, kuri karnevāla laikā tiek demonstrēti arī Svētā Marka laukumā. Ne velti, jo Rubelli ir senākais audumu ražotājs Venēcijā, kas jau piektajā paaudzē nosaka ne vien Itālijas, bet arī pasaules audumu tirgus tendences.

Viens no viņu darbības virzieniem joprojām ir vēsturisko audumu ražošana, reproducējot jaunā kvalitātē vēsturiskos rakstus. Taču tikpat attīstīta ir arī laikmetīgo dizainu kolekcija. Tradīcijām bagātajā uzņēmumā top ne tikai audumi tērpiem, bet arī mēbeļaudumi un tapetes. Vairāki pasaules teātri, to skaitā Maskavas Lielais teātris, savus skatuves priekškarus pasūtījuši tieši Rubelli.

Barovier&Toso

Apmeklējot kādu no karnevāla ballēm, nepamanītas nepaliks krāšņās lustras, kas izgaismo visas nozīmīgākās Venēcijas zāles un kopš senseniem laikiem ir pilsētas atpazīstamības zīme. Tās ir Venēcijas slavenākā stikla tradīciju mantotāja Barovier&Toso meistaru roku darbs. Uzņēmuma vēsture fiksēta no XIII gadsimta, kad tas no Venēcijas salas drošības apsvērumu dēļ tika pārcelts uz Murāno salu, taču īsāks vai garāks mūžs tam bijis arī agrāk.

Kopš 1295. gada Barovier&Toso atrodas vienas ģimenes rokās un var lepoties, ka 1991. gadā ir reģistēts Ginesa rekordu grāmatā kā senākais stiklinieku ģimenes uzņēmums un piektais vecākais ģimenes uzņēmums pasaulē. Lai tur strādātu, stiklinieki mācās 15–20 gadus, jo ar rūpniecisku precizitāti veidotie darinājumi ir roku darbs. Nevainojamo kvalitāti nodrošina ne vien izgatavotāju meistarība, bet arī tehnoloģiskie noslēpumi par to, kā stiklu padarīt dzidru un bez gaisa burbuļiem, iegūstot arī vēlamo toni. 1980. gadā Andželo Barovjēra radītais lustras modelis Taif drīz vien kļuva par Barovier&Toso ikonu un atpazīstamības simbolu. Patlaban ražotājs sadarbojas ar vadošajiem dizaineriem, veidojot jaunus modeļus, kā arī piedāvā klientiem gadu desmitiem pārbaudītas tradīcijas savos klasiskajos modeļos.

neoklassika-mask-gallery-1.jpg
neoklassika-mask-gallery-2.jpg
neoklassika-mask-gallery-3.jpg
neoklassika-mask-gallery-4.jpg
neoklassika-mask-gallery-5.jpg
neoklassika-mask-gallery-6.jpg

dalīties

Tags

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt