Lifestyle

Asjas Nikolajevas nejaušais amerikāņu sapnis

Režisore Asja Nikolajeva ir pazīstama galvenokārt ar klipiem Borisa Grebenščikova, grupas «Sčastļivije ļudi», Sergeja Babkina un Dimas Bilana dziesmām. Par viņas dzīvi varētu uzņemt aizraujošu seriālu.
Reading time 12 minutes

Pēdējos desmit gados viņa paguvusi iegūt divas augstākās izglītības, laist pasaulē divas meitas, trīsreiz mainīt mītnes valsti, bet pēc tam, negaidīti nokļuvusi Kalifornijā, dibināt producentu kompāniju un laist klajā filmu «Levgeņijs». Turklāt pati Asja stāsta, ka nekad nav sapņojusi nokļūt Holivudā. 

 

 

Par atskaites punktu jūsu karjerā var uzskatīt videoklipu Sergeja Babkina dziesmai «Lācis». Kā un kad jums radās vēlme kļūt par režisori?

Jau bērnībā viss gāja uz to, ka mana dzīve būs saistīta ar radošo darbību. Мamma atvēra pirmo municipālo galeriju Ukrainā, un es uzaugu mākslinieku darbnīcās, izstāžu un performanču atklāšanās. Septītajā klasē piedalījos atlasē un sāku vadīt raidījumu Harkovas televīzijā, bet pēc skolas devos uz Kijevu mācīties Kino un televīzijas institūtā.

Televīzijas raidījumu specialitātē uzņēma tikai tos, kas runāja ukraiņu valodā, tā es iestājos režijas fakultātē un nokļuvu kameras otrā pusē. Domāju, tas noteikti bija uz labu. Tā ir fantastiska izjūta, ka vari no nulles radīt jaunu visumu un tavās rokās ir vesela pasaule, ko vari ar iztēli, talantīgu komandu un tehniku pārcelt uz ekrāna, parādīt un ļaut izjust to citiem. Šī režisora iespēja vērpt stāstus, radīt personāžus un situācijas ir īsta Dieva dāvana.

 

Dzīvei Ukrainā sekoja mācības VVKI augstākajos scenāristu un režisoru kursos Maskavā. Un daži dzīves gadi Rīgā. Kas atveda jūs šurp?

Vēl Ukrainā, ieguvusi maģistra grādu un sākusi filmēt reklāmas un klipus, uzņemšanas laukumā iepazinos ar savu vīru. Kad piedzima vecākā meita, nolēmām uz laiku pārcelties uz vīra dzimto pilsētu Rīgu. Te sastapu talantīgus puišus, mēs strādājām pie kopīgiem projektiem. Bet, lai cik šeit būtu komfortabli, pēc pusgada kļuva par šauru manā jomā, bija pienācis laiks iet tālāk. Tā sākās Maskavas periods un mācības režisora Vladimira Hotiņenko meistardarbnīcā. Bet Rīga un Jūrmala man vienmēr būs īpašas spēka vietas. Mūsu ģimene katru gadu brauc šurp, un es periodiski strādāju ar lielisko latviešu operatoru Ritvaru Bluku.

1594120634560766 dsc03069

Kā izlēmāt pārcelties uz Kaliforniju? Vilināja Holivudas perspektīvas?

Mans vīrs nodarbojas ar jaunuzņēmumu attīstīšanu, un viņam piedāvāja darbu Sanfrancisko. Nolēmām sākumā aizbraukt izlūkos, bet pēc tam vecākā meita sāka iet skolā, mēs ieguvām draugus un negaidīti sapratām, ka jau pa īstam dzīvojam ASV. Lai labāk izprastu vietējo kinoindustriju, atkal iestājos universitātē un paralēli nodibināju savu producentu kompāniju.

Nekad nebiju domājusi pārcelties uz ASV, lai gan man tur ir bijuši dažādi projekti. Neloloju «amerikāņu sapni», bet tas uzkrita kā sniegs uz galvas. Ilgu laiku cietu no emigrantu nostalģijas, bet tad sāku mācīties un pieņēmu visu, ko varēja dot dzīve ASV. Amerika galvenokārt māca strādāt. Un pragmatisms, ko tur iepotē kinoļaudīm, ļoti palīdz līdzsvarot pārmērīgu gaisīgumu karjerā. Vietējā pieeja māca izmantot reālas iemaņas reālas naudas pelnīšanai.

 

Vēsturiski režisors un producents ir vīriešu profesijas. Pat tagad kinoindustrijā sieviešu ir daudz mazāk nekā vīriešu. Kāpēc tā?

Kinoindustrijā vajadzīgas specifiskas rakstura iezīmes: īpašs ķēriens, neatlaidība, ātra reakcija, tāpēc nav brīnums, ka lielākoties producenti un režisori ir vīrieši. Sava loma ir arī ar dzimumu saistītiem stereotipiem. Taču pēc pieciem Sanfrancisko nodzīvotiem gadiem izveidojas cits skatījums uz šiem jautājumiem. Vīrieši izvirza sev striktākus mērķus un konsekventāk cenšas tos sasniegt, neattaisnojoties ar krasām garastāvokļa maiņām. Un cik smalki un dramatiski talantīgs vīrietis var parādīt uz ekrāna sievietes dabu?! Vai kaut viena sieviete ir spējusi tā atklāt tās dzīles, kā to izdarījis, piemēram, Ingmars Bergmans? Tajā pašā laikā sieviešu producenšu ir daudz vairāk nekā režisoru. Viņas ir elastīgākas pārrunās un ļoti eleganti prot atrisināt dažādus jautājumus un veikt izdevīgus darījumus.

 

Vai jums nešķiet, ka pēdējā laikā ASV jebkuru ēdienu tiecas pasniegt feminisma mērcē? Runājot par kinoindustriju, vai kustība #MeToo nav pāršāvusi pār strīpu, izvēloties Vainstīnu paraugsodam?

Tas ilgu laiku bija manu iekšējo diskusiju temats. Vai feminisma kustība nav aizgājusi pārāk tālu savā cīņā par taisnīgumu. Vainstīns, protams, saņem pelnītu sodu, bet tajā pašā laikā bez viņa nebūtu tapusi vismaz puse Tarantīno un daudzu citu režisoru filmu.

Tumši nostūri un skeleti ir gandrīz katra nozīmīga Holivudas producenta darbībā, bet vai ir vajadzīgas šīs raganu medības? Manuprāt, ļoti netaisnīgi izrīkojās ar aktieri Kevinu Speisiju – viņu burtiski noslaucīja no zemes virsas, pēc tam daudzās pozīcijās attaisnoja. Taču viņa karjera vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Domājošiem cilvēkiem šādi gadījumi izraisa atšķirīgu reakciju. Šodien feminisms nereti tiecas nevis panākt reālu sieviešu līdztiesību, bet vienkārši deklarēt kaut ko pašas deklarēšanas pēc.

No otras puses, salīdzinot dzīvi Krievijā, Ukrainā, Latvijā, Anglijā un Amerikā, varu nešaubīgi teikt: tikai Sanfrancisko sapratu, ka agrāk mani varēja stereotipizēt, neievērot manas tiesības. Мan patīk būt sievietei, un es neesmu pret piederību vājajam dzimumam, tomēr man ir svarīgi zināt, ka varu brīvi īstenot savus sapņus, teikt un runāt to, ko vēlos.

1594120673985824 dsc03794

Kā amerikāņu kinoindustrija attiecas pret ārzemniekiem, kuri cenšas izsisties šajā jomā?

Sākumā šķita, ka te viss notiek vieglāk un es varēšu visu un tūlīt, bet tas bija mānīgs iespaids. Situācija krasi mainās, kolīdz viss kļūst gana nopietni un ir jāparaksta līgumi. Lai arī ASV ir emigrantu valsts, tādos brīžos ļoti skaidri apzinies, ka esi iebraucējs. Lai kļūtu par savējo, ir jāpierāda sevi ne vienā vien izturības pārbaudījumā. Bet, ja esi darbaholiķis un nebaidies zaudēt, ja esi gatavs pēc katra kritiena celties un atkal doties uz savu virsotni, tevi noteikti ievēros un palīdzēs uzņemt apgriezienus.

Ļoti pārsteidz amerikāņu spēja priecāties par citu panākumiem, kas neaprobežojas ar paceltiem īkšķīšiem un komentāriem, tā izpaužas kā reāla rīcība. Protams, integrāciju apgrūtina mentālā koda nianses un nepilnīgas valodas zināšanas, bet pie tā vienkārši jāstrādā.

 

Kurā valstī jums vislabāk patika filmēt? Vai ir kādi sirdij īpaši dārgi projekti?

Sanfrancisko ir kinogēniskuma ziņā brīnišķīga pilsēta. Tā ir ļoti dažāda – pelēka un miglaina vai zaļa un koša, gan okeāna krastā, gan pilsētas centrā. Tur var atrast uzņemšanas vietu jebkurām vajadzībām. Šķiet, mīļākie man ir tie darbi, kas tapuši dažos tur pavadītajos gados.

1594120746609149 levgeniy 1

Pastāstiet, kā radās filmas «Levgeņijs» ideja!

Filma «Lеvgeņijs» perfekti iekļaujas to spontāno notikumu virknē, kas sekoja manai pārbraukšanai uz ASV. Reiz es un mans biznesa partneris un operators Pāvels Fjodorovs tikāmies ar grupas «Ščastļivije ļudi» solistu Denisu Ržavski, kurš aizveda mūs uz bijušo katoļu katedrāli Sanfrancisko centrā. Tur uz katedrāles jumta iepazināmies ar apbrīnojamu ukraiņu mākslinieku Jevgeņiju Lapčenko, kurš strādāja pie vērienīga projekta.

Kādu brīdi vērojām Žeņas darba procesu, un viss, kas notika zem šīs katedrāles zvana, šķita tik sirreāls, ka mums nebija izvēles – vienkārši sapratām, ka to vajag filmēt.

Žeņa bija simtprocentīgi mūsu varonis. Viņa runasveids, tiešums, pārsteidzošais dzīvesstāsts un talants tūlīt paņem savā varā. Levgeniy ir filma par cilvēku ar neparastu likteni, kurš ieradās ASV īstenot savu sapni un pieredzēja daudzas veiksmes un neveiksmes: sākot ar nakšņošanu parkā uz soliņa un beidzot ar tikšanos ar Ričardu Brensonu, sākot ar plāniem atklāt personālizstādi MoMA un beidzot ar deportācijas draudiem. Būtībā filma vēsta ne tikai par Žeņu. Viņš pakāpeniski pārtapa par vispārinātu tēlu, tādu kā mūslaiku varoni. Filma vēsta par katru no mums – par visiem sapņotājiem un to pretrunīgo un nevaldāmo dabu, par grūtību pārvarēšanu, emigrāciju un daudziem citiem jautājumiem, ar kuriem var saskarties cilvēks, kurš meklē sevi radošajā jomā citā valstī.

1594120764101579 levgeniy 2

Vai izdevās atrast sevi Amerikā? Izprast panākumu formulu?

Līdz panākumiem vēl tālu, bet man šķiet, ka tos nedrīkst padarīt par mērķi. Varbūt tas izklausās patētiski, bet uzskatu tā: lai sapnis piepildītos, tajā jābūt kaut kam labam. Manā gadījumā tā ir vēlme dalīties ar savu pasaules izjūtu, iedvesmot citus. Un man ir ļoti svarīgi zināt, ka mans darbs var kādam palīdzēt. Protams, gribas, lai skatītāju auditorija paplašinātos un pozitīvas atsauksmes dotu spēku iet tālāk. Nav jēgas sēdēt un gaidīt panākumus, vajag vienkārši katru dienu spert kaut dažus reālus soļus tiem pretī.

 

Jūsu bagāžā ir daudz reklāmu un klipu, nu arī dokumentālā filma. Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Lielais kino?

Mums ir daudz ieceru, strādājam pie daudziem projektiem. Nu jau vairākus gadus sadarbojamies ar Eiropas mūziķiem un dīdžejiem, kuri raksta inteliģentu elektronisko mūziku, un tuvākajos plānos ir klips vācu mūziķim Kristiānam Lofleram, kurš sacer mūziku mazā mājiņā ar skatu uz jūru. Bijām uzņēmuši vienu no maniem mīļākajiem klipiem duetam ASTRONATA ar baleta mākslinieku Vladu Kozlovu, kurš pārcēlies no Maskavas uz Sanfrancisko. Lofleram tas iepatikās, un mēs nolēmām sadarboties. Robežu slēgšana apturēja uzņemšanu, bet ne mūsu plānus. Ir ideja veidot interneta seriālu pēc projekta Levgeniy motīviem, kurā mēs pastāstītu par citu talantīgu cilvēku dzīvi. Ir arī koncepcija lielajam kino – psiholoģiskam trillerim par cilvēka apziņas tumšajām pusēm un mehānismu, kas liek viņam pastrādāt nežēlīgu noziegumu. Tas būs kino par tādu kā mūsdienu Raskoļņikovu. Mans galvenais mērķis visos projektos ir meistarīgi vieglā formā pavēstīt stāstu, kas iekristu skatītājam tieši sirdī.

 

 

Foto: Pāvels Fedorovs, Anastasia Blackman, publicitātes materiāli

1594120788650845 levgeniy 3
ЛЕВГЕНИЙ

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt