Lifestyle

Jeļizavetas Bojarskas kaisles šķautnes

«ES NEGRIBU IELAIST ĢIMENES TERITORIJĀ NEKĀDAS DRĀMAS, NEGRIBU KAUT KO PIEPRASĪT NO SAVA VĪRA, PIESPIEST VIŅU KAUT KO DARĪT. VĒLOS BŪT AR VIŅU MAKSIMĀLI GODĪGA UN ATKLĀTA, UZTURĒT GODĪGAS, GAIŠAS, SILTAS UN OMULĪGAS ATTIECĪBAS. LAI ĢIMENE BŪTU DROŠA VIETA, KUR ALLAŽ IR 36,6 GRĀDU TEMPERATŪRA.»
Reading time 12 minutes

Aktrisei Jeļizavetai Bojarskai ir 32 gadi, un viņai vairs nav nevienam nekas jāpierāda, ja nu vienīgi pašai sev. Viņai ir iemīļotas lomas Sanktpēterburgas Mazajā drāmas teātrī, ko vada viņas skolotājs, lieliskais režisors Ļevs Dodins. Viņa ir saņēmusi apbalvojumu «Kristāla Turandota» par galveno lomu slavenā režisora Kamas Ginkas uzvedumā «Mūsu apriņķa lēdija Makbeta» Maskavas Jaunatnes teātrī. Bojarska ir tēlojusi kinocienītāju iemīļotas varones filmās «Jūs mani nepametīsiet», «Admirālis», «Likteņa ironija. Turpinājums» u.c. Viņa ir pazīstamā krievu aktiera Maksima Matvejeva sieva un piecgadīgā dēlēna Andreja mamma. Stāstot L’Officiel Baltic par savu dzīvi un nākotnes plāniem, aktrise pārsteidza ar zvaigžņu slimības trūkumu un īstenas Sanktpēterburgas inteliģences iekšējo starojumu.

CIEŠANAS KRIEVU GAUMĒ

Cik tuva jums ir Čehova Šuročka ar viņas pašaizliedzīgo, pat postošo mīlestību pret Ivanovu?

Timofeja Kuļabina uzvedumā darbība ir pācelta uz mūsdienām, un Šuročkas vēlmei būt ar Ivanovu ir arī cits skanējums. Tā nav vienkārši jaunas meitenes apmātība. Mūsu Šura ir mācījusies Maskavā un atgriezusies mājās, iespējams, uz neilgu laiku, lai apciemotu vecākus. Ivanovs ir cilvēks, kurš pastāvīgi vilka viņu ārā no provinces muklāja, jau no bērnības iepazīstināja ar visu skaisto: deva lasīt pareizās grāmatas, rādīja intelektuālu kino. ≪Tu biji mans vienīgais prieks, es mīlēju tevi kā sevi pašu,≫ saka Šuročka, un tie nav tukši vārdi.

 

Sākumā tās ir tēvoča un krustmeitas attiecības, bet vēlāk, sākusi pārvērsties par sievieti, Šuročka vairs nesaprot, ko darīt ar savām jūtām pret Ivanovu. Taču viņai ir raksturs un no mātes pārmantotā neatlaidība, un viņa ir pieķērusies Ivanovam nevis ar ierasto lirisko ≪es tevi glābšu≫, bet ar dzelžainu apņēmību izvilkt no muklāja nu jau viņu, izdziedēt viņa dvēseles sāpes. Būtībā viņa izdarīja visu, ko spēja. Bet Ivanovs jau ir salauzts cilvēks, kuru vairs nav iespējams salabot. Viņš pats ir sevi tik tālu novedis, izmocījis, iedzinis strupceļā. Kad Šuročka jau ir atstutējusi Ivanova dzīvi ar visu, ko vien spēja, situācija kļūst viņai neciešama.

Kāda ir jūsu attieksme pret krievu sievietēm raksturīgo tieksmi pilnībā upurēt savu dzīvi, lai tikai mīļotais justos laimīgs?

Tas vismaz ir godīgi. Man ne pārāk patīk pragmatisms, sevišķi attiecībās. Jā, salīdzinot ar eiropietēm, mūsu sievietes spēj daudz vairāk paciest un piedot, bet to var saprast līdz zināmai robežai. Viens ir iet ar mīļoto līdz galam, ja notikusi kāda nelaime, un pavisam kas cits – paciest, ka pret tevi izturas kā pret lietu vai zemāku radību. Es neesmu no tām sievietēm, kas mēdz teikt "ja sit, tātad mīl".

 

Krievijā sievietēm ir bail palikt vienām, galvenokārt finansiālu apsvērum dēļ – viņas baidās, ka vienas nespēs uzturēt bērnu, vai arī baidās no apkārtējo nievājošās attieksmes un reizēm patiešām cieš. Ir jānovelk strikta robeža. Ja tavam mīļotajam vajadzīga palīdzība un tu esi gatava kaut ko upurēt, tā ir īsta mīlestība. Bet ciest tikai tādēļ, lai saglabātu laulību, – tas ir gluži kas cits.

ANNAS KAREŅINAS VULKĀNS

«Mūsu apriņķa lēdijā Makbetā» jūs tēlojat Katerinu Izmailovu – sievieti, kura mīlas dēļ pastrādājusi trīs slepkavības. Kur jūs smeļaties emocijas, lai parādītu uz skatuves šādu kaisles kvēli?

Manī ir daudz kas sajaukts – ir gan krievu asinis, gan vācu, poļu un igauņu. Būtībā esmu ļoti temperamentīga, bet dzīvē to neizrādu: ne ar vienu nestrīdos, nepaceļu balsi. Es nevaru sākt kliegt un sarīkot skandālu. Tas rada stresu. Es pat nevaru atrasties telpā, kur strīdas citi. Bet uz skatuves ir gluži pretēji – man ir vieglāk tēlot emocionālas, neapvaldītas, jūtu piesātinātas sievietes. Gaidu šīs lomas, lai atbrīvotos no visa, kas sakrājies.

 

Vai tiešām sapņojāt spēlēt Annu Kareņinu?

Jā! Kaut gan necerēju, ka tā patiešām notiks. Viņa ir mana iemīļotā varone. Šajā lomā ir viss, īsts kaisles vulkāns!

«Kareņina ir briesmīga sieviete. Ne gluži sātana iemiesojums, bet viņas mīlestība saēd visu gluži kā rūsa dzelzi, tā ir postoša kaisles baltkvēle. Viņa ir kā vulkāna izvirdums, kas visu sadedzina savā ceļā.»

Kāda ir jūsu attieksme pret šo tēlu? Jūs viņu saprotat? Nosodāt?

Es Annu pilnībā saprotu. Un nosodu. Septiņpadsmit gadu vecumā izlasīju Tolstoja romānu un kopš tā laika nespēju saprast, kāpēc visi Annu uzskata par upuri – nelaimīgu reflektējošu būtni, kuru dzīve novedusi līdz izmisumam. Sabiedrības netaisnība izpostīja viņas tīro mīlestību pret Vronski, tāpēc viņa beigās kā ievainots putns nokrita uz sliedēm.

 

Anna pazudināja vīru, viņas meita nomira, Vronskis kļuva nelaimīgs, dēls Serjoža ir morāli sakropļots. Es nosodu viņu nevis par šo jūtu spēku, bet par to, ka viņa ir visu šo nelaimju cēlonis. Režisors Ļevs Dodins iemācīja mūs lasīt grāmatas. Ja lasa Tolstoja romānu gana uzmanīgi, viņš ļoti skaidri ir parādījis Annas pārtapšanu. Atcerieties, pirmajā tikšanās reizē Vronski pārsteidza tas, cik viegli Kareņina izskrēja uz perona? Grāmatas sākumā viņai ir tikai 24 gadi. Viņa ir smaidīga, atvērta, komunikabla. Un man ļoti gribējās to parādīt, nekādā gadījumā nespēlēt tā, lai jau pirmajā epizodē viņas acīs vīdētu sliežu atspulgs.

 

Pēc tam šī sieviete ar vieglo gaitu pārtop par ļaunu, kaislības apmātu būtni, kas nomocīja Vronski ar savu mīlestību – privātīpašniecisku un postošu. Šā stāsta fināls ir neizbēgams – tas varēja novest tikai pie nāves.

 

Man šķita ļoti svarīgi parādīt, ka Anna kļūst aizvien neciešamāka. Vronskis nokļuva vienkārši briesmīgā situācijā. Jā, tolaik varēja tikai lepoties ar precētu mīļāko, sevišķi, ja viņas vīrs bija tāda ranga cilvēks kā Kareņins. Bet, zinādams, ka viņš aizdedzina Bikforda auklu, Vronskis to nekad nebūtu darījis.

 

Arī Anna, nesastapusi šo jauno skaistuli, būtu nodzīvojusi mierīgu dzīvi ar savu garlaicīgo, bet labsirdīgo vīru. Nodarbotos ar labdarību, laistu pasaulē vēl kādu bērnu. Annas nelaime ir tā, ka viņa pati nenojauta sevī to kaisles vulkānu, ko viņā atmodināja Vronskis.

36,6 GRĀDU TERITORIJA

Kā jums šķiet, vai īsta mīlestība vienmēr iet rokrokā ar traģēdiju?

Dažiem cilvēkiem vispār ir raksturīgs nedaudz traģisks skatījums uz dzīvi. Teiksim, sievietēm, kurām viss ir labi, vienmēr kaut kas ir slikti. ≪Viņš ne tā paskatījās≫, ≪viņš nepiezvanīja≫ un tamlīdzīgi. Un tas viss tiek uzpūsts līdz gigantiskiem apmēriem. Man šķiet, kā tādām sievietēm vienkārši ir garlaicīgi bez šīm mazajām traģēdijām. Manuprāt, dzīve ar mūsu vēstures un šodienas reālijām ir gana traģiska, tālab attiecībām ar mīļoto cilvēku jābūtu mierīgām un komfortablām. Es negribu ielaist ģimenes teritorijā nekādas drāmas, negribu kaut ko pieprasīt no sava vīra, piespiest viņu kaut ko darīt. Vēlos būt ar viņu maksimāli godīga un atklāta, uzturēt godīgas, gaišas, siltas un omulīgas attiecības. Lai ģimene būtu droša vieta, kur allaž ir 36,6 grādu temperatūra.

 

Kādi ir mīnusi un plusi tam, ka abi esat aktieri?

Mīnuss ir darba grafiki – tie mums nesakrīt tik ļoti, cik nu tas ir iespējams. Pluss ir tas, ka mēs to viens otram nepārmetam. (Smaida.) Parasts vīrietis nekad neizturētu dzīvi ar aktrisi, bet Maksims visu saprot. Un es arī. Aizbraucis. Noguris. Nenakšņoja mājās. Neomā. Labāk neaiztikt. Tas ir ļoti labi, ka mēs abi zinām mūsu profesijas reālijas.

DIVI ZILI MĒTEĻI

Kādas ir jūsu attiecības ar modi?

Godīgi sakot, es ne reizi vien esmu mēģinājusi izveidot ar to draudzīgas attiecības – staigāju ar stilistiem pa veikaliem, kaut ko pirku, kaut ko no tā visa valkāju. Vispār man šķiet, ka prasme sekot līdzi modei ir iezīme, kas vai nu ir, vai arī tās nav. Ir jābūt vēlmei izprast modi un gūt kaifu no apģērba, padarot to par māksliniecisku pašizpausmi. Centieni kaut ko nopirkt man vienmēr beidzas ar rutīnu, jo es no tā neko nesaprotu. Mani tas neinteresē, es negūstu no tā nekādu baudu. Tas vienkārši nav mans. Tāpēc es izveidoju piecus līdz desmit aktuālus komplektus un ekspluatēju tos, tā sakot, cenšos atbilst.

 

Runājot par tīri personīgiem patīk vai nepatīk, man tuvs ir viss, ko teicu par Pēterburgas stilu. Es jūtos ļoti ērti melnā badlonā (tā Pēterburgā sauc bītleni aut.) un biksēs, slēgtā, neuzkrītošā apģērbā, kas nepiesaista uzmanību.

Vai jums patīk kāds no krievu dizineriem?

Svinīgiem pasākumiem man palīdz apģērbties Jūlija Jaņina. Biju viņas tērpos Kannās, «Nikas» un «Zelta ērgļa» apbalvošanas ceremonijās, «Annas Kareņinas» pirmizrādē. Ik pa laikam nopērku šo to arī no citiem dizaineriem. Pagājušajā rudenī iegādājos divus mēteļus: vienu no Aļonas Ahmaduļinas, otru no Igora Čapurina.

 

Košus?

Zilu un... zilu. (Smejas.)

 

Kādi ir jūsu iemīļotie parfīmi?

Es ļoti ilgi meklēju kaut ko savu. Bija viens parfīms, ne luksusa klases, kas man ļoti patika – Sāras Džesikas Pārkeres Lovely. Diemžēl to vairs neražo. No šīm smaržām es burtiski juku prātā un ilgi nespēju atrast alternatīvu. Tad mani aizveda uz nišas parfimērijas butiku, un nu es draudzējos ar Serge Lutens parfīmu Nuit de Cellophane.

Fото: Mihails Tarasovs/no Jeļizavetas Bojarskas personiskā arhīva

Tags

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt