Lifestyle

Septiņas kāzas mīļotajai

Kad tikāmies ar šā vārda labākajā nozīmē trako pārīti, kas dzīvo gan Krievijā, gan Latvijā, viņi bija aizvadījuši kopā jau četrpadsmit gadu un precējušies sešas reizes. Tie ir grupas Lanskoy & Co. vadītājs, komponists un producents Dmitrijs Lanskojs un režisore Jekaterina Lanskaja-Sapožņikova. Par katru no viņiem varētu uzņemt ja ne gluži pilnmetrāžas filmu, tad vismaz saistošu videoklipu. Ar ģimeni, kas pārvērš par piedzīvojumu pat pusstundu ilgu pastaigu ar suni, nav iespējama parasta saruna, un mūsu intervija plūdeni pārtapa par... septīto laulību ceremoniju, kas notika Brīvdabas muzejā pēc senlatviešu tradīcijām. Protams, ar ekskluzīvu fotosesiju žurnālam L’Officiel Wedding.
Reading time 14 minutes

Katja un Dima daudz strādā, tomēr pagūst arī ceļot, audzināt meitu un dēlu, neiedomājami garšīgi dzīvot un izstarot īpašu mirdzumu, kas tiek dāsni dāļāts tuviniekiem un draugiem.

Muzikālais projekts Lanskoy & Co. un tā solists ir labi pazīstami pēc dziesmām no populārajiem krievu seriāliem «Fizkultūras skolotājs», «Filoloģijas fakultāte» un «Adaptācija». Kā muzikālais producents Dima ir piedalījies daudzu seriālu veidošanā, to skaitā ir «Saldā dzīve», «Astoņdesmitie», «Reāli puikas», «Nabaga ļaudis» un citi. Šā gada martā uz lielajiem ekrāniem iznāca Alekseja Nužnija komēdija «Es tievēju», kuras komponists un muzikālais producents ir Dmitrijs Lanskojs.

Katja jau daudzus gadus darbojas TV režisūrā, ir strādājusi Pirmajā kanālā, kompānijā АРТЕС un Igora Krutoja holdingā АРС, kā arī uzņēmusi reklāmu un klipus krievu zvaigznēm, seriālus kanālam MTV. Šovasar sadarbībā ar «Rīgas filmu studiju» viņa iecerējusi Latvijā uzņemt bērnu spēlfilmu, kā arī turpināt raidījumu ciklu «Laimes meklējumos», kuru veido filozofiskas sarunas par dzīvi ar pazīstamiem cilvēkiem. Pārim ir arī kāds kopīgs plāns – sadarbībā ar kompāniju Good Story media realizēt ultramodernu digitālo projektu Stīvena Soderberga seriāla «Mozaīka» stilā. Krievijas TV kaut kas tāds vēl nav redzēts. Seriāls tiks izlaists interaktīva mobilā pielikuma veidā, un skatītāji varēs paši izvēlēties sižeta turpinājumu.

Plānu un panākumu ziņā no vecākiem neatpaliek abi bērni. Meita Sofija mācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas arfas klasē un šā gada martā atklāja galā koncertu Latvijas konkursā «Uzlecošās zvaigznes», kas notiek pazīstamā vijolnieka un mākslas zinātnieka Mihaila Kaziņika aizbildniecībā. Šo godu Sofija izpelnījās kā pagājušā gada uzvarētāja. Pavasarī viņa ieguva pirmo vietu starptautiskajā stīgu instrumentu konkursā Jūrmalā, kā arī kļuva par jauno izpildītāju konkursa «Ineses Galantes talanti» finālisti. Dēls Platons arī grasās stāties mūzikas skolā, sitaminstrumentu un marimbas klasē, turklāt aizraujas ar poēziju un pat ieguvis pirmo vietu daiļlasītāju konkursā.

Katja un Dima aizrautīgi stāstīja par to, kā radās viņu neparastā ģimene – gan pusvārdā turpinot viens otra stāstījumu, gan strīdoties par pareizo versiju, tomēr ne mirkli nepārstājot būt viens vesels. Kā dzīvo, tā runā.

PĀRBAUDĪJUMS AR TITĀNU

Dima: Katju pirmo reizi sastapu naktsklubā, kur svinēju dzimšanas dienu. Mēs nebijām pazīstami, tomēr viņa šķērsoja zāli un metās man ap kaklu, gandrīz vai apķerot ar kājām vidukli.

Katja: Tā ir Dimas versija. Es neatceros, ka būtu lēkusi kā mērkaķēns (smejas), bet, kad man parādīja jubilāru, viņam līdzās piepeši sāka brukt glāžu piramīda. Es kā režisore novērtēju šo mizanscēnu, bet pēc tam arī pašu Dimu. Galvā neviļus pazibēja doma: «Cik skaists! Tāds vīrs man derētu.»

Dima: Izrādījās, ka mums ir daudz kopīgu paziņu. Piemēram, tajās dzimšanas dienas svinībās bija režisors Griša Konstantinopoļskis, ar kuru draudzējās arī Katja.

Katja: Kopš tās reizes mūsu ceļi bieži krustojās, it kā pati telpa savestu mūs kopā. Reizēm ilgi tērzējām, mums bija ļoti interesanti vienam ar otru. Taču tobrīd katram bija sava privātā dzīve, turklāt ļoti vētraina.

Dima: Un tad notika lūzuma punkts. Katja un viņas draudzene brauca ciemos pie mūsu draugiem – divas trauslas meitenes mazā auto pamatīgā lietusgāzē. Mašīnu sanesa, un tā ietriecās reklāmas plakāta betona stabā.

No kopējās paziņas uzzinājis par notikušo, tūlīt metos uz slimnīcu. Katja gulēja uzņemšanas nodaļā, apsegta ar palagu, kas bija sarkans no asinīm. Viņai bija sadragāts plecs, ar stikla lauskām savainota seja. Nedod Dievs ko tādu pieredzēt, tomēr šādi notikumi saliek punktiņus uz «i» – tūlīt saproti, kas ir svarīgi un kas nav.

Katja: Atguvusies es tūlīt ieraudzīju Dimu, un viņam bija tāda seja, ka es izbijos. Lai kaut nedaudz viņu uzjautrinātu, piedāvāju palauzties un pacēlu veselo roku, bet viņš kļuva vēl drūmāks, un es sapratu, ka ar mani nav īsti labi. Bet es nespēju ilgi būt nopietna. Tolaik strādāju «Jaunajā vilnī» un, uzzinājusi, ka vajadzīga operācija, sāku lūgties: «Grieziet, grieziet ātrāk! Man jābrauc uz Jūrmalu!» Ārsti tikai iepleta acis: «Jā, meitene ir pamatīgi sasitusi galvu!»

Dima: Katja ir trausla, un viņai bija vajadzīgs nestandarta titāna stienītis. Dabūt to bija grūti un gana dārgi, bet mums izpalīdzēja Katjas draugs producents Dmitrijs Groismans – liels viņam par to paldies!

Pēc mēneša Katju kopā ar draudzeni, kurai bija vēl smagāka gūžas locītavas trauma, izrakstīja no slimnīcas. Viņas bija dzīvoklī divas vien: draudzene ar kruķiem, Katja ar vistas kājiņu. Nācās uzņemties pār viņām šefību.

Katja: Dima tolaik bija šķīries no iepriekšējās partneres, bet es, gluži pretēji, grasījos precēties. Kad piezvanīju šim cilvēkam, viņš pateica: «Es tagad nevaru atbraukt, bet tu taču tur nemirsti, vai ne? Tev ir tuvinieki, miljons draugu, tu tiksi galā.» Pēc šīs telefonsarunas es par kāzām, protams, vairs nedomāju.

Tad mēs kopā ar draugiem aizbraucām uz Indiju. Es atgriezos agrāk – piezvanīju mammai no lidostas un uzzināju, ka nomiris tētis. Mēs ar viņu bijām labākie draugi, un tas bija ļoti smags zaudējums. Dima zvanīja man no Indijas katru dienu, mēs ilgi runājām, un viņam izdevās rast tik pareizus mierinājuma vārdus, ka es pirmo reizi nopietni aizdomājos par mūsu attiecībām. Tad arī sapratu, ka viens nozīmīgs manas dzīves vīrietis ir aizgājis, bet viņa vietā atnācis cits.

WOW LASVEGASĀ UN ZILOŅA SVĒTĪBA

Dima: Mana pirmā laulība bija neveiksmīga, un es nesteidzos ar jaunām precībām. Tomēr sanāca tā, ka pēc atgriešanās no Indijas mēs sākām dzīvot kopā. Pēc kāda laika man sākās kārtējā panikas lēkme attiecībā uz ģimenes dzīvi, un es uz mēnesi aizbēgu. Bet atgriezos – pabijis vienatnē, sapratu, ka vairs nav ko raustīties. (Smaida.)

Pēc neilga laika mūsu paziņa rīkoja dzimšanas dienas svinības kāda bagātnieka meitai, un visi viesi, arī es un Katja, devāmies uz Losandželosu tikties ar reperi Ašeru, jo jubilāre bija R'n'B fane. To visu mēs filmējām. Aizlidojām uz dažām dienām uz Lasvegasu, un tur mums pēkšņi iešāvās prātā – te taču precas!

Katja: Kad pavaicājām viesnīcas administratorei, kur var apprecēties, temperamentīgā mulate pajautāja: «Vai gribat, lai viss būtu wow?» un izteiksmīgi sašķobīja seju. Mēs sākām smieties: jā, jā, tieši tā! Izrādījās, jābrauc uz nelielu baznīciņu Lasvegasas nomalē, kur laulību ceremonijas vada mācītājs. Tur noskaidrojās, ka vajadzīga tiesneša atļauja. Bet nevar taču pamest visu pusratā! Braucām pēc atļaujas. Tomēr mums nebija sajūtas, ka precamies uz mūžu, tā bija vairāk spēle.

Tiesā bija rinda līgavu un līgavaiņu, saģērbušies gan kā Elviss Preslijs un Merilina Monro, gan citos ekstravagantos tērpos – mēs starp šiem pārīšiem bijām paši normālākie. Savukārt baznīcā viss noritēja ieturētā stilā: atnācām, uzstādījām līdzpaņemto kameru, nospiedām ieraksta podziņu un devāmies pie altāra. Pēc tam gājām svinēt – ēst sendvičus ar tunci restorānā Subway.

Dima: Mūsu otrās kāzas notika Goa, kurp bijām devušies ar mammām un draugiem. Tur dzīvo mūsu paziņas, kuriem pieder neliela kafejnīca. Viņš ir ražens īrs, kas aizraujas ar ūdenspolo, viņa – miniatūra indonēziete, lieliska dziedniece. Abi viesojās pie mums Maskavā un pateicībā kopā ar savu adoptēto dēlu indieti piedāvāja sarīkot mums kāzas vēdisko tradīciju garā.

Katja: Mēs, protams, piekritām. Ceremonijai tika uzbūvēts speciāls paaugstinājums, ieradās brahmanis ar tempļa ziloni. Tas bija ko vērts! Tā ir neaprakstāma sajūta, kad šis milzīgais dzīvnieks svētī tevi, uzliekot uz galvas snuķi. Īsāk sakot, sanāca īstas indiešu kāzas, kā vietējos ciematos.

PĒC VECMĀMIŅAS LŪGUMA

Katja: Pēc tam mēs bijām Himalajos, kur tibetiešu draugi arī sarīkoja nelielu kāzu ceremoniju. Diemžēl tā ir iemūžināta tikai vienā fotogrāfijā – tur valdīja tāda gaisotne, ka mēs ne par ko citu nedomājām. Tā nu bijām nosvinējuši jau trīs kāzas, bet, kad atgriezāmies Maskavā, mana vecmāmiņa bija saniknota: «Es nudien nesaprotu – būs kāzas radiniekiem vai nebūs? Es neesmu bijusi vēl nevienās!» Astoņdesmitgadīgas vecmāmiņas prot pārliecināt, un mēs nolēmām salaulāties pareizticīgo baznīcā.

Dima: Bet šim nolūkam bija vajadzīgs dzimtsarakstu nodaļas zīmogs pasē.

Katja: Domājām, ka tūlīt ātri visu nokārtosim, bet te nav nekāda Lasvegasa. Iegājām Gribojedova dzimtsarakstu nodaļā – Maskavas pirmajā Laulību pilī. Sēžam rindā, te pēkšņi iznāk tante uzkasītiem matiem un saka Dimam: «Noņem cepuri!» Bet mēs vairs nebijām gatavi pieciest tantiņas, kas nesasveicinās un saka mums «tu».

Dima: Viņa runāja diezgan familiāri, un es pateicu: «Vispirms noņem parūku!»

Katja: (Smejas.) Īsāk sakot, atskrēja apsargs un padzina mūs no šīs svētās vietas. Pēc tam mēģinājām iesniegt pieteikumu pēc dzīvesvietas, bet mūsu rajona dzimtsarakstu nodaļa atrodas līdzās Svētās Matronas dievnamam. Pēc ticējuma, lūgšana tur dara brīnumus, tālab visi grib laulāties tieši šajā nodaļā. Vasarā mūs varēja pierakstīt tikai uz 25. decembri. Tiesa, kāds cilvēks tūlīt paaicināja mūs maliņā un piedāvāja par milzu naudu nopirkt vietu rindā, taču kriminālstāsti nav mūsu žanrs.

Dima: Negaidīti radās iespēja pēc nedēļas salaulāties vienā no centrālajām dzimtsarakstu nodaļām. Tā atrodas pagalmā, acīmredzot tāpēc tur nebija rindas.

Katja: Tur mēs klusi un mierīgi liecinieku klātbūtnē dabūjām ilgi gaidīto zīmogu, bet galvenais pasākums bija ceremonija dievnamā, kas veltīts dievmātes svētbildei «Negaidīts prieks». Mācītājs pastāstīja, ka šī svētbilde kāda augsta funkcionāra sievai palīdzējusi ieņemt bērnu, tāpēc padomju varas gados baznīca netika slēgta.

Dima: Ceremonija notika 2007. gada 9. septembrī. Saskaitot gada ciparus, arī sanāk deviņi, un indiešiem šis skaitlis nozīmē stabilitāti. Mēs nospriedām – lieliski, tieši tas, kas vajadzīgs.

CILVĒKĒDĀJU VALSTĪBĀ

Katja: Sestā ceremonija notika Indijas štatā Tamilnādā, kur viesojāmies pie brīnišķīga mākslinieka, mūsu drauga brāļa. Mēs ļoti gribējām nokļūt Andamanu salās, kur joprojām dzīvo mežonīgas ciltis. Arhipelāga iedzīvotāji tur mīt jau aptuveni 70 tūkstošu gadu un vēl nesen nezināja par citas civilizācijas esamību.

Dima: Mūs jau iepriekš brīdināja, ka uz dažām salām dzīvojot cilvēkēdāji: «Ja gribat braukt uz turieni ar laiviņu – lūdzu, bet ņemiet vērā, ka jebkuru svešinieku viņi uzlūko kā maltīti.»

Katja: Pirms brauciena uz salām paziņa katram gadījumam aizveda mūs pie vietējā večuka vientuļnieka, kurš pilnīgi negaidīti piedāvāja mūs saprecināt vēlreiz – turpat alā, kur viņš dzīvo. Mēs sākām smieties: mums ir bijušas jau piecas kāzas! Bet viņš pilnīgi nopietni atbildēja: «Labākais skaitlis ir astoņpadsmit, tā ka vēl vienas noteikti nekaitēs.» Tā nu mēs «nostiprinājām efektu» ar sesto ceremoniju.

DIVAS SAULES ZEM SAULES

Dimas un Katjas septītās kāzas notika Latvijā 29. aprīlī. Saskaitot datuma ciparus, sanāca seši – pāra iepriekšējo laulību skaits, un visi vienprātīgi nolēma uzskatīt to par laimīgu sakritību. Vēl tā bija pirmā īsti jaukā, jau vasarīgi siltā diena ar spožu sauli, kas nu apspīdēja divas citas, vienā veselumā saplūdušas saulītes.

1552383618379890 lanskije latvija 91552383641622859 lanskije latvija 1
1552383641901378 lanskije latvija 21552383642077605 lanskije latvija 3

Teksts KARINA EVANS

Foto: TOMS NORDE, no privātā arhīva

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt