Modes jaunumi

Danilo Venturi: «Vienkāršība kļūs par izsmalcinātības augstāko formu»

Ir nonācis laiks ir kā radīts tam, lai mēģinātu sasiet tievos pavedienus starp pagātni, tagadni un nākotni. Nopietnai analīzei, bez kuras reizēm nevar iet tālāk. Ar jautājumiem, kas mūs visvairāk satrauc modes jomā, L’Officiel Baltic vērsās pie Florences modes un dizaina skolas Polimoda direktora, rakstnieka un lektora Danilo Venturi – cilvēka, kas jau sen dzīvo modes pasaulē un diendienā domā par tās nākotnes izredzēm.
Reading time 12 minutes

Vai pēc pusgadu ilgušās pandēmijas var novērtēt modes industrijas ciestos zaudējumus?

Ekonomisko zaudējumu apmēri jau ir publicēti, un tie ir milzīgi pat tiem zīmoliem, kuriem triecienu mīkstināja tirdzniecība internetā.
Tomēr pašus lielākos zaudējumus ir cietusi mode kā tāda. Cilvēki ir tajā vīlušies, un modes izdzīvošanai kā jebkuras vēsturiskas krīzes laikā būs nepieciešamas inovācijas. Starplaikā starp abiem pasaules kariem Šanele un Salvatore Ferragāmo pilnībā mainīja sieviešu apģērbu un apavus, radīja jaunus materiālus, siluetus, krāsu toņus un piedāvāja jaunu pieeju modei. Pēc Otrā pasaules kara Emīlio Puči lika pamatus gatavā apģērba ražošanai, kas tagad pazīstams kā prêt-à-porter. Septiņdesmito gadu beigās Džordžo Armāni radīja jauna tipa žaketi bez polsterētiem pleciem, ieviešot revolūciju vīriešu modē. Deviņdesmitajiem gadiem bija jākļūst par pasaules galu, bet tā vietā nāca avangarda mode. Esmu pārliecināts, ka mode atdzims arī šoreiz un kļūs vēl interesantāka.

Kas modes namiem jādara, lai atgūtos pēc krīzes?

Vienotas receptes nav, jo zīmoli ir ļoti dažādi. Tomēr ir pieci loģiski noteikumi, kas varētu būt noderīgi visiem.
1. Mēs dzīvojam postdemogrāfiskajā ērā, tālab nevajag fokusēties uz nišām un segmentiem.
2. Cilvēki ir iemācījušies atšķirt viltojumus, tāpēc jācenšas radīt kulta lietas.
3. Pret savu zīmolu jāizturas kā pret cilvēku, kurā atspoguļojas pircēja personība.
4. Reklamējot savu zīmolu, jāatceras, ka galvenais ir nevis materiāla daudzums, bet kvalitāte. Patērētājs parastu reklāmu uztver kā spamu.
5. Patērētājs ir jāvelk, nevis jāstumj. Jācenšas izraisīt interesi un vēlmi, jo bez tām mode nevienam nav vajadzīga.

Kāda ir jūsu attieksme pret digitālajām modes nedēļām? Vai tās ir alternatīva reālajām skatēm?

Mode ir ne tikai apģērbs, bet arī mijiedarbība ar citiem cilvēkiem. Tā nevar pastāvēt bez ķermeņa un emocijām, tāpēc virtuālā mode pilnīgi noteikti neaizstās dzīvo. Lai saprastu, kā prezentēt modi karantīnas laikā, jāorientējas uz savu auditoriju. Tā, piemēram, Polimoda audzēkņi ir nolēmuši atteikties no virtuālajām skatēm un pagaidīt, kad atsāksies īstās. Nesen mēs izveidojām instalāciju
Favarda villā Polimoda kampusā, kur studenti ar gaismas un proporciju starpniecību radīja unikālu šovu. Bet virtuālās skates var būt ne mazāk veiksmīgas – vienā no tām darbojos žūrijā, un rezultāts bija vairāk nekā apmierinošs. Īsāk sakot – varat rīkoties, kā vēlaties, taču agri vai vēlu viss atgriezīsies savās sliedēs.

«NAV SVARĪGI, CIK DAUDZ BŪS MODES NEDĒĻU – PIECAS VAI SIMT, GALVENAIS, LAI TĀS BŪTU SAVDABĪGAS UN ATŠĶIRTOS CITA NO CITAS»

Kā lai auditorijas uzmanību notur dzīvās modes nedēļas?

Interesi par modes skatēm rosina jau tas vien, ka patlaban nav iespējas tās organizēt. Par galveno faktoru kļūst ekskluzivitāte. Nav svarīgi, cik daudz būs modes nedēļu – piecas vai simt, galvenais, lai tās būtu savdabīgas un atšķirtos cita no citas. Svarīga ir unikalitāte, jo pirms pandēmijas mode nebeidzami sevi dublēja.

Kā vērtējat starpsezonu šovu ideju? Vai citiem zīmoliem ir vērts sekot Gucci piemēram?

Gucci lēmums man šķiet ļoti prātīgs. Modes nama tendence veidot un demonstrēt kolekcijas saskaņā ar saviem ieskatiem noteikti piesaista publikas interesi, īpaši, ja tās nav saistītas ar noteiktu sezonu, dzimumu vai etnisko piederību. Mode atkal kļūst par tiltu starp zīmolu un cilvēkiem, kuriem ir tuvi tā uzskati un vērtības. Tas ne tikai ir komerciāls triks, bet arī strikta politiska pozīcija, kas palīdzēs atjaunot interesi par veikaliem: cilvēki labprāt ies paskatīties, kas jauns tur parādījies. Tas ir efektīvs paņēmiens vienmēr palikt fokusā un atjaunot interesi par modi. Atkārtošu, ka tā ir arī politiska pozīcija – nedrīkst aizmirst, cik cilvēku strādā mazumtirdzniecībā. Vēl nav zināms, vai šī jaunā sistēma būs piemērota visiem, taču es par to tikai priecātos. 

Kādas tendences varam sagaidīt tuvākajā nākotnē?

Pirmkārt, notiks vērtību pārvērtēšana augstās modes jomā, tā kļūs cilvēciskāka un mazāk prestiža. Luksusa cienītāji sāks demonstrēt nevis to, kas viņiem ir, bet to, no kā nolēmuši atteikties. Par augstāko izsmalcinātības formu kļūs vienkāršība. Otrkārt, notiks lejupslīde ātrās modes jomā. Tā, protams, neizzudīs, bet no ātruma pārorientēsies uz kvalitāti. Ar to domāju ne tikai izejmateriālus, bet arī attieksmi pret darbiniekiem un apkārtējo vidi. Treškārt, kā zināms, katrai tendencei ir kontrtendence, kas veidos ne pārāk vērienīgu, tomēr opozīciju minētajām tendencēm.

1608043942836003 danilo venturi polimoda 03 ph serena gallorini

Vai ilgtspējīgo modi (sustainable fashion) var saukt par tendenci? Vai kādreiz šim kritērijam atbildīs visa modes industrija?

Viss atkarīgs no tā, kā mēs saprotam šo vārdu. Savā ziņā ilgtspējība tieši nav ilgtspējīga. Piemēram, arī luksusa segmentu var saukt par ilgtspējīgu, jo tas piedāvā retas, ilgi lietojamas preces, kuru tapšanā iesaistīti vietējie ražotāji un bieži tiek izmantoti ražošanas atlikumi, piemēram, pārtikas rūpniecībā neizmantotās ādas. Turklāt Z paaudze uzskata ilgtspējību par tikpat dabisku parādību kā tehnoloģisko revolūciju vai kultūru atšķirības.

Polimoda audzēkņu pētījumā «Patiesība par modi» teikts, ka pašizpausmes brīvība ir obligāts priekšnosacījums pieaugušu cilvēku mērķu sasniegšanai, bet Z paaudzei tas šķiet pašsaprotami. Mūsu uzdevums ir mācīt jauniešus un radīt viņiem labvēlīgu vidi. Ja mums tāpat kā iepriekšējai paaudzei pietrūks tam drosmes, tas atkal būs solis atpakaļ. 

Kas jāņem vērā jaunam dizaineram, kurš grasās dibināt savu zīmolu un sākt karjeru modes industrijā?

Kursā «Zīmolu vadība modes industrijā» studējošajiem vienmēr uzdodu trīs jautājumus. Pirmais: vai jūsu iecerētais biznesa modelis mainīs kopējos spēles noteikumus? Otrs: kā ar autentiskumu? Vai jūsu iecere ir saistīta ar cilvēkiem vai arī tā ir narcistiska ideja, kas pastāv tikai jūsu iztēlē? Trešais – pozicionēšana. Vai jūsu darba augļi mainīs kāda dzīvi vai arī būs vienkārši labāka vai sliktāka jau pastāvošā versija?

Kaut ko pasākt ir jēga tikai tad, ja varat pozitīvi atbildēt uz visiem trim jautājumiem. Pretējā gadījumā iesaku vēl kādu laiku pastrādāt citu labā. Mācīties un krāt pieredzi – tas nav apkaunojums, bet iespēja. Ņemsim kaut vai Aleksandru Makvīnu. Pirms patstāvīgas karjeras sākšanas viņš ļoti nopietni mācījās no citiem, lai veiksmīgi izmantotu zināšanas, kad būs atradis savu rokrakstu.

«MODE ATKAL KĻŪST PAR TILTU STARP ZĪMOLU UN CILVĒKIEM, KURIEM IR TUVI TĀ UZSKATI UN VĒRTĪBAS»

Kādu redzat modes žurnālistikas nākotni? Vai modes žurnāli pārcietīs krīzi vai arī tos aizstās interneta platformas un sociālie mediji?

Domāju, modes žurnālistika iegūs vēl lielāku nozīmi, bet, visticamāk, kādā jaunā formā. Mēģināšu paskaidrot. Desmitiem gadu komunikācija modes industrijā bija atkarīga no mediju plānošanas, autoru materiāli žurnālos parādījās tikai starp reklāmām.
Tagad šī komunikācija lielākoties notiek internetā, un reklāmdevēji optimizē investīcijas. Žurnālists šajā situācijā kļūst vai nu par tekstu radītāju (copywrighter), kurš izdomā saukļus tēliem, vai modes kritiķi, kas auditorijas uzmanību piesaista ar nopietnu un dziļu temata analīzi, kā arī potenciālu kuratoru dažādiem pasākumiem, produkcijas līnijām. Izklausās reālistiski, un tas jau ir kas vairāk nekā vienkārši žurnālistika.

Drīzumā žurnāliem tāpat kā grāmatām būs izglītojoša funkcija, jo vienkārši informācija jau tā ir pieejama internetā, turklāt par baltu velti. Nopietni izdevumi spēs apvienot visas šīs lomas, pārējiem būs jāizvēlas, kādā gultnē ievirzīt savu darbību.

1608044368507714 danilo venturi polimoda 01 ph federica fioravanti

Kuri ir jūsu iecienītie dizaineri?

Esmu pārāk vecs šim jautājumam. Personīgi man mode beidzas ar Aleksandra Makvīna sieviešu apģērba līniju un Edija Slimāna vīriešu apģērbu zīmolam Dior. Man patīk dažādi zīmoli, kas nāca pēc viņiem, bet to izraisītās emocijas nav salīdzināmas ar jūtām, kuras izjutu pret Makvīnu un Slimānu. Man ļoti patīk Gucci pieeja un Saint Laurent produkcija, Louis Vuitton šovu mūzika un Pucci pietāte pret tradīcijām un arhīvu. Es joprojām jūsmoju par Slimāna strikto pieeju Céline koncepcijai, atzinīgi vērtēju Margiela un Comme des Garçons veikumu un Vêtements drosmīgos manifestus. 

Pēdējā laikā manu sirdi ir iekarojusi Polimoda – skola, kuru mēs attīstām tāpat, kā būtu attīstījuši modes namu. 

Vai jūsu garderobē ir ilgtspējīgas lietas – pirms vairākiem gadiem pirkts apģērbs vai apavi, kurus jūs joprojām valkājat?

Manā garderobē ir trīs pāri džinsu – divi melni un vieni zili, divas vasaras un divas ziemas žaketes, visas melnā krāsā, desmit balti krekli un desmit melni T krekli, pieci melni svīteri, divi pāri melnu sporta kurpju, divi pāri melnu zābaku un tumšpelēks mētelis. Viss
no dabīgiem materiāliem, bez jebkāda dekora un kalpo jau gadiem ilgi. Kad kaut kas nolietojas, vienkārši nopērku vietā tādu pašu. Mans vecākais apģērbs ir pirms divdesmit gadiem iegādāta ādas jaka. Tā jau toreiz bija vintāžas izstrādājums, uz birkas norādītā ražotājvalsts VDR vairs neeksistē. Ja visi būtu tādi kā es, mode būtu ļoti ilgtspējīga. Vai arī tās vispār nebūtu.

 

 

FOTO: SERENA GALLORINI

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt