Art

Intervija ar mākslas zinātnieci un kuratori Augusti Petri

Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā līdz 2. decembrim skatāma mākslinieku Kristiana Brektes un Modra Svilāna izstāde "Helios". Šī izstāde ir Augustes Petres pirmā oficiāli kūrētā izstāde, tādēļ aicināju viņu uz nelielu sarunu par to, kas notiek īsi pēc izstādes atklāšanas.
Reading time 12 minutes

Auguste Petre (1993), absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju ar pētījumu par Rīgas grafiti kā sociālās mākslas izpausmi, zināšanas papildinājusi Erasmus+ apmaiņas programmā Sjēnā, Itālijā. Šobrīd turpina maģistra studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, mākslas vēstures nozarē. Kuratore un mākslas pētniece, veidojusi publikācijas Latvijas un ārzemju kultūras žurnāliem un medijiem. Darbojas kultūras un mākslas portālā Arterritory.com, kopš 2018. gada ir tā Baltijas redaktore, bet šī gada oktobrī ar izstādi “Helios” viņa sevi pieteikusi arī kā daudzsološu kuratori.

26. oktobrī Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā tika atklāta Kristiana Brektes un Modra Svilāna sologrāfiju izstāde “Helios”, pastāsti par to mazliet vairāk! Kas kalpoja par impulsu izstādes veidošanai?

Izstāde, kas Madonas muzejā būs skatāma līdz pat 2. decembrim, ir ļoti īpašs notikums. Man tas ir īpašs tādēļ, ka tā ir pirmā manis oficiāli kūrētā izstāde, turpretī Kristianam un Modrim īpašs ar to, ka ar šo izstādi viņi noslēdz darbu pie sologrāfijām. Sologrāfija ir māksliniecisks princips, kad ar saules stariem kadrā tiek iededzināts attēls un, lai to izdarītu, ir nepieciešama pinhole kamera. Vairāku gadu garumā Modris un Kristians tādas kameras irpašrocīgi veidojuši un apbraukājuši Latviju, tās izvietojot dažādās pamestās vietās – vecos kapos un pie baznīcām, arī mežos. Tur šīs kastītes tika atstātas uz kādu noteiktu laika posmu, no dažiem mēnešiem līdz pat vairākiem gadiem. Varētu teikt, ka projekta stāsts ir par to, ka šis sologrāfijas attēls ir ārkārtīgi unikāla laika liecība, tāda īpatnēja mākslinieciska laika novērošanas iespēja.

Ja runājam par impulsu, tad, pirmkārt, tas ir saistīts ar abu puišu vēlmi noslēgt šo projektu. Pie tā viņi ir strādājuši jau aptuveni 5 gadus un likās loģiski, ka sologrāfiju cikls jānoslēdz tieši tagad un tieši šādā veidā. Madonas muzejā ir brīnišķīgas, gaišas telpas, kurās, kopā ar izstādei speciāli radītiem objektiem-krustiem un skaņas instalācijām, izvietota liela daļa tapušo attēlu. Forši šķiet arī tas, ka izstāde notiek ārpus Rīgas, ārpus ierastās vides. Kristianā un Modrī man ļoti patīk tas, cik patiesi viņi nododas sev interesējošo tēmu izpētei un arī manī tas rada vēlmi ar viņiem sadarboties.

1541429299762714 1helios1

Vai izstādes kūrēšana Tev bija izaicinājums? Kas bija visgrūtākais?

Laikam jau es to neuzskatu par izaicinājumu. Jāsaka, ka es abiem puišiem ļoti uzticos un mums jau iepriekš bija pozitīva sadarbība pie izstādes “Lūk, kā šeitan dzīvo” Rīgas Mākslas telpā, kur biju iesaistīta koncepcijas izstrādē. Taču, ja man jāizšķir, kas bija visgrūtākais, tad droši vien tā bija ierobežotība laikā. Proti, puiši jau ilgi nodarbojas ar sologrāfijām, bet man šis projekts bija jāapzina ļoti īsā laika posmā. Jāiemācās un jāsaprot, kas ir sologrāfija un kādēļ tai piešķirama tik īpaša nozīme. Tālākais izaicinājums ir katalogs, kuru ļoti vēlos izveidot, lai pēc iespējas plašāks cilvēku loks varētu iepazīties ar šo projektu.

1541429321376050 helios2

Paralēli Tu raksti arī Arterritory.com, kā iespējams atrast pareizo līdzsvaru, lai tekstu padarītu saprotamu atšķirīgām auditorijām?

Man ir ļoti grūti pateikt, kas vispār ir tas “pareizais” līdzsvara punkts, kas tekstu var padarīt saprotamu. Auditorijas ir ļoti dažādas un rakstot, vai vispār publiski izsakot savu viedokli, ir praktiski neiespējami izpatikt visiem. Tādēļ ir pilnīgi normāli, ja ir kāds, kuram tevis rakstītais nepatīk. Man šķiet, ka drīzāk varētu runāt par to, cik daudz es rakstu pati sev un cik daudz gribu kaut ko pateikt citiem. Es vienmēr cenšos savu subjektīvo pieredzi pārvērst pēc iespējas objektīvākā vēstījumā.

1541429337464614 helios31541429364768384 helios4

Tu esi darbojusies abās pusēs, kurā jūties labāk? Kā kuratore vai kā kritiķe?

Tas ir visai sarežģīts jautājums, bet, pirmkārt, man būtu jāsaka, ka par kritiķi es sevi īsti neuzskatu... Nevis tāpēc, ka es nejūtos pietiekami kompetenta tāda būt, bet tāpēc, ka man ir ļoti grūti aprast ar šo terminu. Es drīzāk sevi sauktu par mākslas pētnieci vai rakstnieci.

Kuratora loma man ir jauns lauks, bet tajā es jūtos diezgan droša. Pirms gada man bija brīnišķīga pieredze praksē “Mākslai Vajag Telpu” Vasaras mājā, kur es asistēju Ievai Kalniņai un guvu ļoti daudz zināšanu. Tieši prakses laikā es sapratu, ka kuratora darbs man ir saistošs un arī es to kādreiz varētu darīt. Taču šobrīd izšķirt kurā jomā jūtos labāk ir ļoti grūti, par to varbūt varētu spriest tikai pēc kāda laika.

Tavi vecvecāki (Helēna Heinrihsone un Ivars Heinrihsons) , kā arī mamma (Anna Heinrihsone)  ir ļoti nozīmīgi latviešu mākslinieki. Vai darbošanās mākslas jomā Tev bija pašsaprotama, vai tomēr apsvēri arī citas jomas, kurās varētu realizēties? 

Es drīzāk sacītu, ka pati māksla un tās klātbūtne manā dzīvē ir likusies pašsaprotama. Patiesībā, apjausma par to, ka vēlos darboties vizuālās mākslas lauciņā, nāca pavisam nesen. Kopš bērnības es biju vairāk ieinteresēta literatūrā – sākumā pievērsos kino scenāriju rakstīšanai un pusaudžu gados es pat sarakstīju romānu un vairākus stāstus.

Tad, kad pēc vidusskolas bija jāizvēlas, kur studēt, man ļoti palīdzēja viens no manas mammas tuvākajiem draugiem, kurš paradoksālā kārtā tagad ir mans kolēģis – Vilnis Vējš. Viņš man ieteica Latvijas Kultūras akadēmiju, kur es arī iestājos un mācījos itāļu kultūru un valodu. Man noteikti jāuzslavē LKA par ļoti plašu un interesantu studiju programmu, jo paralēli nozares studijām es apguvu arī literatūru, filozofiju, kultūras teoriju un mākslas vēsturi. Tieši mākslas vēstures pasniedzēja Zane Grigoroviča bija tā, kas sekmēja manu aizraušanos ar mākslas zinātni. Paralēli studijām es apmeklēju arī Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures kursus pie brīnišķīga cilvēka un pasniedzēja Raimonda Kalēja, kurš pat vissausāko tematu māk izstāstīt aizraujoši. Tā arī dzima mana interese par mākslas vēsturi un turpināt darbu šajā nozarē man šķita tikai loģiski.

1541429436278074 photo 3

Auguste, vai vari nosaukt kādu mākslas darbu, kurš Tevi ietekmējis visvairāk?

Ir ārkārtīgi grūti nosaukt vienu mākslas darbu, kurš mani ietekmējis visvairāk, jo aizraušanās ar konkrētiem darbiem un autoriem mainās atkarībā no vecuma vai interesēm. Bet pirmo svarīgo mākslas impulsu es guvu aptuveni 10 gadu vecumā Kloda Monē muzejā Parīzē. Ir ļoti grūti secināt kas bija tas, kas mani tik ļoti aizrāva Monē mākslā – varbūt krāsu virtuozitāte vai triepiena brīvība... Nevarētu teikt, ka impresionisms ir viens no maniem mīļākajiem stiliem, bet acīmredzot tajā laikā uz mani kaut kas atstāja iespaidu. Pavisam nesen es par to runāju ar savu mammu un viņa teica, ka aptuveni līdzīgā vecumā arī viņai ir paticis Monē. Bet vispār atsevišķos posmos ir bijuši dažādi mākslinieki, piemēram, pusaudžu gados mani ārkārtīgi uzrunāja Žans Mišels Baskjā, kurš arī joprojām ir viens no maniem mīļākajiem autoriem.

Pēdējā laikā es gan esmu nonākusi pilnīgi dīvainā sociālistiskā reālisma varā – varētu teikt, ka tas ir mākslas stils, kas mani šobrīd ietekmē visvairāk. Ne gluži ideoloģiskās kategorijās, bet no pētnieciskā viedokļa. Es esmu dzimusi tieši pēc padomju varas sabrukuma un par tādas estētikas darbiem nedomāju tāpat kā cilvēki, kas ir pieredzējuši padomju laikus. Manī tā sociālistiskā reālisma esence vairs neatstāj tādu riebumu vai pretrunu, jo es to varu brīvi vērtēt tikai kā vēsturisku liecību. Visvairāk mani tajā aizrauj tas, kā ar mākslas palīdzību ir iespējams manipulēt un tas, cik daudz zemtekstu ir ietverts šajos darbos.

1541429452771733 photo 4

Kas ir Tavs lielākais izaicinājums - kādu projektu Tu vēlētos realizēt?

Neesmu māņticīga, bet īpaši daudz par saviem plānotajiem projektiem es nestāstu – man ir svarīgi, lai tie manā prātā izaug līdz tādam brīdim, kad esmu par tiem nešaubīgi pārliecināta. Taču, runājot par izaicinājumiem, tad viens pavisam konkrēts notikums ir nākamā jau skaidri saredzamā izstāde, kurai esmu kuratore. Tā ir jaunās, talantīgās mākslinieces Agates Lielpēteres personālizstāde par zilumu estētiku, kuru plānojam atklāt nākamā gada vasarā.

Viens no projektiem, pie kura es daļēji jau esmu sākusi darbu, ir grāmata par Rīgas grafiti. Diemžēl šobrīd šis projekts ir iestrēdzis, bet es to ļoti vēlos realizēt. Man šķiet, ka grafiti ir viens no unikālākajiem sabiedrības atspoguļošanas veidiem un pilsētvides atdzīvinātājiem. Lai kādi arī būtu viedokļi par to, kā šie uzraksti izskatās un cik ētiski tie ir, šī parādība ir saglabājusies jau kopš antīkajiem laikiem un tāpēc man ir ļoti žēl, ka mums nav tāda kārtīga pētījuma par to, kas notiek Rīgas pilsētvidē ar grafiti mākslu.

Ja es pareizi noprotu, māksla ir arī Tava kaislība, bet vai ir vēl kāda?

Jā, protams, māksla ir mana kaislība. Vēl viena mana izteikta aizraušanās ir dziedāšana, bet ar to es nekad nenodarbojos publiski. Es varu publiski runāt un piedalīties konferencēs, bet dziedāt auditorijas priekšā es vienkārši nespēju. Kādreiz es apmeklēju džeza nodarbības, tas man sagādāja lielu prieku, bet tagad es dziedu tikai tad, kad esmu viena pati mājās.

Kādu Tu vēlies redzēt Latvijas 20.gs otrās puses un mūsdienu mākslas muzeju?

Šis pašlaik ir tiešām aktuāls jautājums. Man šķiet, būtu ļoti vienkārši teikt, ka tam ir jābūt ne tikai muzejam tā klasiskajā izpratnē, bet tam jābūt arī aktīvam mākslas centram. Tas ir pašsaprotami, jo mūsdienās izpratne par to, kas ir muzejs, ir mainījusies. Man liekas, ka, patiesībā, Latvija ir diezgan izdevīgā situācijā, ja neskaita to, ka šī muzeja nav... Es domāju, tā pozitīvā puse ir tā, ka mēs varam ņemt piemēru un iedvesmoties no vislabākajiem modernās mākslas muzejiem visā pasaulē. Skatīties, kā tie strādā un - kādas kļūdas nevajadzētu atkārtot. Divi mani favorīti ir Centre Pompidou (Pompidū centrs) Parīzē un Tate Modern (Teita modernās mākslas galerija) Londonā, jo tās ir ne tikai vizuāli, bet arī funkcionāli baudāmas mākslas institūcijas. Latvijas 20. gadsimta otrās puses un mūsdienu mākslas muzeju es redzu kā vietu, kurā gribas būt. Muzejam vispār ir jābūt vietai kurā tev gribas uzturēties.

 

 

Foto: no personiskā arhīva

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt