Art

Tiek atklāts Aigara Bikšes tēlniecības darbs “Divi Raiņi”

11. septembrī, Raiņa 153 dzimšanas dienā, plkst. 15.00 pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas fonds “Mākslai vajag telpu” , sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, atklāja Aigara Bikšes skulptūru “Divi Raiņi”, kas simboliski ietver ideju par latviešu lielumu, attīstību laikā un telpā un interesi par apkārt notiekošo. Uz sarunu par Raini, mākslu un Latvijas simtgadi aicināju mākslinieku Aigaru Bikši
Reading time 6 minutes
Kādēļ divi Raiņi? Kādēļ Rainis izvēlēts par tēlniecības darbā izmantoto simbolu un personību?

Rainis tas nav tikai Latvijai nozīmīgs literāts, domātājs un politiskais darbinieks tas ir Latviešu cilvēka vieduma un pašizaugsmes simbols. Ideja par izaugsmi zināšanās un iekšējā gudrībā ir iekodēta arī nacionālās bibliotēkas ēkas apjomā, no apakšas uz augšu, no plašā uz koncentrēto. Vienlaikus paša Raiņa kā domātāja ideju dzīvotspēja nākošajās paaudzēs manuprāt ir atkarīga no brīvības telpas, caur kuru jaunie lasītāji sastapsies ar Raiņa darbiem. DIVI RAIŅI komunicē šo brīvību izvēlēties un mudinājumu citu atstātajos priekšstatos atrast savu Raini.

Kā Jūs, kā skulptors, skatāties uz Rīgas pilsētvidi un tajā izstādītajiem tēlniecības darbiem? Ar ko atšķirīgs, Jūsuprāt, ir “Divi Raiņi”?

Rīgas pilsētvidē trūks mūsdienīgi tēlniecības darbi. Nav radīti mehānismi, kas veido sabiedriskas programmas un organizē resursus šajā sabiedriskā pasūtījuma jomā. Gandrīz visās Eiropas pilsētās darbojās likums “procents mākslai” kas ļauj plānoti veidot publiskos mākslas darbus. Diemžēl Rīgā šīs iniciatīvas nav nokļuvušas pie realizācijas. Kā parasti šādās situācijās, kad publiskais finansējums netiek iedalīts telpu aizņem privātās iniciatīvas, kas dažādās kvalitātēs, no privātām, izcili administrētām daudzgadu programmām līdz nesaprotamiem politiski angažētiem dāvinājumiem pilsētai, aizpilda sabiedriskā pasūtījuma neesamības atstāto tukšumu. 

Latvijas simtgadi mēs vēl nesagaidām ar 20.gs. otrās puses un mūsdienu mākslas muzeju. Kādus mākslas pasākumus būtu jārīko, lai uzturētu mākslas vidi tikpat konkurētspējīgu kā citviet Eiropā, arī muzejam šobrīd vēl neesot?

Muzeju ar tā kolekciju un patstāvīgu šīs kolekcijas izstādīšanu nekas nevar aizstāt. Latvija kā pēdējā Eiropas valsts bez mūsdienu mākslas muzeja var tikai cerēt uz iekļūšanu Ginesu rekordu grāmatā ar šo faktu. Ja tā nav valsts zīmološanas slepenā stratēģija, tad muzejam ir jābūt.

Sociāli procesi jāveicina un kampaņas, iespējams, būtu jārīko, lai vizuālās mākslas, un ne tikai šīs mākslas mantojums tiktu aktualizēts, apzināts un interpretēts mūsdienās?

Lai cilvēki apzinātos savu kultūru, piederību domāšanas veidam un pasaules modelim mūsdienu sabiedrībās pastāv noteikts rituālu kopums. Tajos ietilpst teātri, koncertzāles, muzeji. Mūsdienu mākslas muzejs ir šāda rituāla celtne, kurā mūsdienu cilvēks abstraktās kategorijās koncentrēti sastopas ar intensīvu pasaules uztveres paplašināšanu. Bez sabiedrībai kopīgu, mūsdienu kultūrā balstītu vērtību aplūkošanas un pieņemšanas zināšanai nevar veidoties dinamiska mūsdienīga sabiedrība. 

Vai skulptūrai, kā mākslas objektam, ir īpašāka ietekme uz tā skatītāju, kā piemēram, gleznai vai video? Vai drīzāk jājautā, kāda ir galvenā vai būtiskākā atšķirība tēlniecībā un vizuālajā mākslā vēstījuma nodošanai skatītājam.

Tēlniecībai atšķirībā no divu dimensiju attēla piemīt spēja radīt bezgala daudz divdimensionālus attēlus atkarībā no skatītāja skata punkta novietojuma, apgaismojuma un citiem apstākļiem. Telpas, apjoma un formas uztveres jūtība skatītājam ļauj nolasīt tēlniecības darbu dažādā intensitātē. Tāpat kā krāsas vai dzirdes uztverei piemīt atšķirības, tāpat arī apjoma un formas uztverei ir dažādas gradācijas un cilvēks var nolasīt, izjust un uztvert formā atstāto informāciju dažādi.

Strādājot pie darba koncepcijas izveides, ko ņēmāt vērā un izvirzījāt kā mērķi?

Strādājot pie skulptūras koncepcijas izvirzīju sev abstraktu mērķi: radīt skulptūru kurā izmantojot klasiskos tēlniecības formveides un kompozīcijas principus var nolasīt mūsdienu cilvēka attieksmi pret pasauli un Latvijas kultūras mantojumu.

Kurus citus tēlniecības darbus Latvijas tēlniecības kontekstā izjūtat kā ārkārtīgi spējīgus komunicēt ar Latvijas sabiedrību? Tai nesagādā problēmas tos interpretēt un uztvert.

Lienes Mackus “labirints” pie Rīgas Doma, Ojāra Pētersona "Vāze" un Gļeba Panteļejeva “Durvis” pie bijušās čekas ēkas.

Domāju ka jebkura interpretācija ir pareiza un pieņemama. Vizuālās mākslas darbi komunicē tēlu sistēmā, kas daļēji atrodas ārpus valodas robežām. Tā ir abstrakta komunikācija, tāpēc jebkura interpretācija lietojot valodu neatspoguļos mākslas darba patieso dabu. Kolektīvā pieredze un aplūkotāja kultūras struktūra, nosaka interpretācijas rāmi, vienlaikus personiskā pieredze un aplūkotāja jūtīgums rada lauku personiskajai interpretācijai. Abstraktā pārvēršana verbālā interpretācijā ir ārkārtīgi nozīmīga cilvēku savstarpējā komunikācijā. Mācoties sajust savas attiecības ar mākslas darbu, pārvērst šīs sajūtas valodā un darīt tās zināmas citiem tā ir nozīmīga kolektīva spēja. Šādi atzīstot katra indivīda interpretāciju mēs sabiedrībā mācamies pieņemt cilvēkus un to dažādās realitātes.
 

Runājot par tēlniecību, varbūt variet arī nosaukt kādu no latviešu tēlniekiem, kuru darbus turiet īpašā godā.

Teodors Zaļkalns, Vera Muhina.

BILŽU GALERIJA NO ATKLĀŠANAS PASĀKUMA:
/

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt