Rainis tas nav tikai Latvijai nozīmīgs literāts, domātājs un politiskais darbinieks tas ir Latviešu cilvēka vieduma un pašizaugsmes simbols. Ideja par izaugsmi zināšanās un iekšējā gudrībā ir iekodēta arī nacionālās bibliotēkas ēkas apjomā, no apakšas uz augšu, no plašā uz koncentrēto. Vienlaikus paša Raiņa kā domātāja ideju dzīvotspēja nākošajās paaudzēs manuprāt ir atkarīga no brīvības telpas, caur kuru jaunie lasītāji sastapsies ar Raiņa darbiem. DIVI RAIŅI komunicē šo brīvību izvēlēties un mudinājumu citu atstātajos priekšstatos atrast savu Raini.

Rīgas pilsētvidē trūks mūsdienīgi tēlniecības darbi. Nav radīti mehānismi, kas veido sabiedriskas programmas un organizē resursus šajā sabiedriskā pasūtījuma jomā. Gandrīz visās Eiropas pilsētās darbojās likums “procents mākslai” kas ļauj plānoti veidot publiskos mākslas darbus. Diemžēl Rīgā šīs iniciatīvas nav nokļuvušas pie realizācijas. Kā parasti šādās situācijās, kad publiskais finansējums netiek iedalīts telpu aizņem privātās iniciatīvas, kas dažādās kvalitātēs, no privātām, izcili administrētām daudzgadu programmām līdz nesaprotamiem politiski angažētiem dāvinājumiem pilsētai, aizpilda sabiedriskā pasūtījuma neesamības atstāto tukšumu. 

Muzeju ar tā kolekciju un patstāvīgu šīs kolekcijas izstādīšanu nekas nevar aizstāt. Latvija kā pēdējā Eiropas valsts bez mūsdienu mākslas muzeja var tikai cerēt uz iekļūšanu Ginesu rekordu grāmatā ar šo faktu. Ja tā nav valsts zīmološanas slepenā stratēģija, tad muzejam ir jābūt.

Lai cilvēki apzinātos savu kultūru, piederību domāšanas veidam un pasaules modelim mūsdienu sabiedrībās pastāv noteikts rituālu kopums. Tajos ietilpst teātri, koncertzāles, muzeji. Mūsdienu mākslas muzejs ir šāda rituāla celtne, kurā mūsdienu cilvēks abstraktās kategorijās koncentrēti sastopas ar intensīvu pasaules uztveres paplašināšanu. Bez sabiedrībai kopīgu, mūsdienu kultūrā balstītu vērtību aplūkošanas un pieņemšanas zināšanai nevar veidoties dinamiska mūsdienīga sabiedrība. 

Tēlniecībai atšķirībā no divu dimensiju attēla piemīt spēja radīt bezgala daudz divdimensionālus attēlus atkarībā no skatītāja skata punkta novietojuma, apgaismojuma un citiem apstākļiem. Telpas, apjoma un formas uztveres jūtība skatītājam ļauj nolasīt tēlniecības darbu dažādā intensitātē. Tāpat kā krāsas vai dzirdes uztverei piemīt atšķirības, tāpat arī apjoma un formas uztverei ir dažādas gradācijas un cilvēks var nolasīt, izjust un uztvert formā atstāto informāciju dažādi.

Strādājot pie skulptūras koncepcijas izvirzīju sev abstraktu mērķi: radīt skulptūru kurā izmantojot klasiskos tēlniecības formveides un kompozīcijas principus var nolasīt mūsdienu cilvēka attieksmi pret pasauli un Latvijas kultūras mantojumu.

Lienes Mackus “labirints” pie Rīgas Doma, Ojāra Pētersona "Vāze" un Gļeba Panteļejeva “Durvis” pie bijušās čekas ēkas.

Domāju ka jebkura interpretācija ir pareiza un pieņemama. Vizuālās mākslas darbi komunicē tēlu sistēmā, kas daļēji atrodas ārpus valodas robežām. Tā ir abstrakta komunikācija, tāpēc jebkura interpretācija lietojot valodu neatspoguļos mākslas darba patieso dabu. Kolektīvā pieredze un aplūkotāja kultūras struktūra, nosaka interpretācijas rāmi, vienlaikus personiskā pieredze un aplūkotāja jūtīgums rada lauku personiskajai interpretācijai. Abstraktā pārvēršana verbālā interpretācijā ir ārkārtīgi nozīmīga cilvēku savstarpējā komunikācijā. Mācoties sajust savas attiecības ar mākslas darbu, pārvērst šīs sajūtas valodā un darīt tās zināmas citiem tā ir nozīmīga kolektīva spēja. Šādi atzīstot katra indivīda interpretāciju mēs sabiedrībā mācamies pieņemt cilvēkus un to dažādās realitātes.
 

Teodors Zaļkalns, Vera Muhina.