Kirila Kjaro draivs un ticība
L'Hommes

Kirila Kjaro draivs un ticība

Krievu – igauņu teātra un kino aktieris Kirils Kjaro popularitāti ieguva, pateicoties seriāla «Okšķeris» panākumiem. Un patlaban viņam tiek piedāvātas aizvien jaunas lomas. Varētu šķist, ka Kirils vienmēr ir bijis tik veiksmīgs, taču tas ir visai mānīgs priekšstats. Pēc Borisa Ščukina teātra institūta absolvēšanas viņš gandrīz atteicās no sava sapņa un pēc neveiksmīgas pieredzes Maskavā atgriezās dzimtajā Tallinā. Taču cīnītāja raksturs Kirilu vēlreiz aizveda uz Maskavu.
Reading time 9 minutes

Kiril, Kjaro dzimtā ir vēl viens aktieris – jūsu onkulis Valdemārs. Jūs par aktieri kļuvāt, pateicoties viņa ietekmei?

Valdemārs Kjaro patiešām ir ļoti populārs vecākās paaudzes igauņu aktieris. Bet mēs ar viņu iepazināmies tikai laikā, kad es jau strādāju Igaunijas Krievu teātrī un nokļuvu viesizrādēs Rakveres teātrī. Atceros, runājām, ka mūsu lielajā ģimenē esam tikai divi «atkritēji» – aktieri. Pārējie ir parasti cilvēki. Mans tētis bija jūrnieks, mamma strādāja par audzinātāju bērnudārzā. Manu izvēli noteica nejaušība – kad mācījos skolas pēdējās klasēs, ieraudzīju sludinājumu par uzņemšanu Krievu teātra studijā. Nolēmu pieteikties konkursā un jau pēc pirmās kārtas aizrāvos – sapratu, ka vēlos atrasties uz skatuves. Tiesa, gribēju tikai mazliet ieskatīties teātra dzīvē, taču nopietni ar to nodarboties nedomāju.

Un tomēr nolēmāt iestāties teātra institūtā, turklāt vēl Maskavā?

Mani ļoti ietekmēja teātra studijas pedagogi – Vladimirs Laptevs un Jevgeņijs Vlasovs. Vlasovs ir «Ščukinas» absolvents, Laptevs ir no GITIS, taču aktiermākslu ieteica apgūt «Ščukā». Turklāt Maskava ir teātra Meka, tur ir vairāki simti teātru. Ir tāds teiciens: «Ja gribi būt aktieris, tad tikai Maskavā.» Es tam gan nepiekrītu pilnībā, bet toreiz valdīja tāds noskaņojums. Konkurss bija aptuveni simts cilvēku uz vienu vietu, taču es tiku uzņemts. Nopriecājos, nomierinājos, bet pasniedzēji lika mums saprast, ka ar to viss nebeidzas – bija ļoti daudz jāstrādā, jo no kursa, kurā mācījās 30 cilvēki, visi diplomu neiegūs. Tā arī notika, tikai 18 cilvēki pabeidza mācības.

Līdz triumfam seriālā «Okšķeris» jūs nospēlējāt ļoti daudz mazu lomu. Vai bija grūti tik ilgi gaidīt savu zvaigžņu stundu?

Nē, es vienkārši strādāju, daudzas lomas mani priecēja, bija interesantas. Kaut gan pēc filmēšanās «Likvidācijā» bija grūti – darba vispār nebija, interesantu režisoru arī. Kad gāju uz kastingiem, mans trumpis bija mācības Ščukina skolā, taču, tiklīdz bija jāstāsta par nospēlētajām lomām, man tikpat kā nebija ko teikt. Tādēļ es iesaistījos jebkurā projektā. Saraksts kļuva garāks, parādījās otrā plāna lomas, un līdz ar tām arī cerības. Pacietība un ticība – tas ir galvenais mūsu profesijā. Un, lūk, reiz man atsūtīja darba «Okšķeris» scenāriju. Es uzreiz pieķēros šai lomai, taču man šķita, ka par to cīnīsies daudzi populāri aktieri. Taču tā nenotika, un tā bija mana veiksme. Kaut arī krietni panervozēt līdz brīdim, kamēr mani apstiprināja, tomēr nācās. Proves ilga gandrīz visu vasaru, pēc tam uzfilmēja divas sērijas, un mēs pusgadu vienkārši gaidījām, kad sāksies filmēšana. Tajā laikā es sapratu divas lietas: ir jāmīl izmēģināt lomas un nekā no tā negaidīt.

Vai bija grūti iemācīties speciālo terminoloģiju, kuru lieto jūsu varonis?

Ļoti – tā taču nav parasta cilvēka dzīva valoda, bet gan enciklopēdiskas zināšanas, zinātniski jēdzieni. Taču «Okšķerim» tā ir dabīga valoda. Tādēļ es, gatavojoties šai lomai, pirmo reizi iekalu tekstu. Vispirms – lai atcerētos, un pēc tam, lai noticētu tam, ko saku.

Kā tas bija – pamosties slavenam pēc «Okšķera» pirmizrādes?

Viss notika ļoti pakāpeniski. Mēs nofilmējām pirmo sezonu, pagāja gads, es tajā laikā jau strādāju vēl citos projektos. Pēc tam sākās otrās sezonas filmēšana, tikai tad Pirmajā kanālā sāka rādīt «Okšķeri». Tas bija ļoti bīstami – filmēt otro sezonu, kad pirmā vēl nav rādīta un nav saprotams, vai skatītāji to pieņems. Taču, paldies Dievam, viss bija labi. Jāteic, ka publika mani atpazīt sāka vēl pirms «Okšķera». Sākumā es biju cilvēks, kas kādu atgādina, man bieži vaicāja: «Vai mēs neesam kaut kur tikušies?» Pēc tam cilvēki sāka saprast, ka esmu aktieris, taču ne filmas, ne uzvārdu neatcerējās.

Pēc «Okšķera» patiešām viss mainījās. Mani sāka atpazīt jau kā Kirilu Kjaro, man rakstīja sociālajos tīklos un sākumā es mēģināju visiem atbildēt. Pēc tam sapratu, ka tad, ja neapstāšos, tad tikai ar to vien nodarbošos.

Jums ir suns, ar kuru jūs dīvainā kārtā, ja var tā izteikties, esat līdzīgi. Kas tā ir par sugu?

Īru mīkstspalvainais terjers. Jā, šķiet, esam līdzīgi. Kaut arī Venjaminam nav viena saimnieka, viņš ir laimīgs, ja abi ar Juļu esam mājās. Ja kāda no mums nav, tad viņš skumst un gaida. Veņa pie mums nonāca nejauši. Mūsu draugs palika bez dzīvokļa un palūdza uz nedēļu izmitināt savu kaķi, kuru savāca tikai pēc gada. Kaut arī Juļai bija spēcīga alerģija, mēs pieradām, ka mājās ir kaķis. Juļa sāka pieprasīt jaunu. Kad sākās ultimāti, filmēšanas laukumā izprašņāju kinologus par hipoalerģiskiem suņiem. Viņi ieteica divas sugas, viena no tām bija īru terjers. Tā mēs Veņu izvēlējāmies.

 

Kādas ir jūsu attiecības ar modi – kuru dizaineru darinājumus un kādam stilam dodat priekšroku ikdienā?

Kad filmējos «Okšķerī», iemīlēju žaketes un īpaši – mēteļus līdz celim. Taču es neskrienu pakaļ modei. Man patīk vienkāršs un ērts casual stils, līdz pat sportiskam apģērbam. Ar prieku nēsāju krievu dizaineru darinājumus, taču zīmolus nenosaukšu – tie galvenokārt ir cilvēki, kas strādā kino un kuriem apģērbi ir hobijs. Ar labiem sporta, ziemas un vasaras apaviem mani patlaban apgādā itāļu–britu uzņēmums Jog Dog. Nesen iepazinos ar jauno dizaineri no Igaunijas Olgu Žukovu. Viņa mēģina izveidot savu zīmolu un vēlas ar mani sadarboties. Viņas radītais sporta tērps ir ļoti ērts.

 

Starp citu, kādas ir jūsu attiecības ar sportu?

Pirms gadiem pieciem sapratu, ka, ja nerūpēšos par sportisko formu, pazaudēšu plastiskumu. Tagad eju uz baseinu, trenažieru zāli, mīlu spēlēt skvošu. Sapņoju atrast laiku, lai nodarbotos ar boksu. Priekš sevis, protams. Pirms iestāšanās teātra augstskolā biju Igaunijas karatē izlasē – toreiz Austrumu cīņas bija populāras. Gribu atcerēties kustības. Bet vispār no sporta gūstu prieku.

Kādu parfīmu mīl «okšķeris»?

Armani – atklāju šo aromātu pirms desmit gadiem, pateicoties sievai. Pirmkārt, tas viņai pašai ļoti iepatikās, otrkārt, tas nav uzbāzīgs aromāts un tieši tas, kas man vajadzīgs. Man vispār daudz kas patīk no Armani, piemēram, brilles, bet tāpat nēsāju arī Prada un Dolce&Gabbana, lielākoties žaketes, mēteļus.

 

Kādā projektā jūs tagad piedalāties?

Sākām uzņemt katastrofu filmu «Vongezers » pēc Janas Vāgneres romāna motīviem. Tas ir stāsts par to, ka Maskavu ir pārņēmis kaut kāds vīruss, kļūst skaidrs, ka slimība skar aizvien jaunas teritorijas un ir jāglābjas. Tas ir kino par to, kā labi audzināti, inteliģenti cilvēki desmit dienu laikā var pārvērsties līdz nepazīšanai, taču vienlaikus viņi analizē savu rīcību un cenšas saglabāt cilvēcību. Ļoti interesants projekts, kurā piedalās daudz labu aktieru. Taču filma uz ekrāniem nenonāks tik drīz – filmēšana atsāksies tikai pēc gada. Darbība notiek ziemā, taču tā jau galā. Pavasarī būs citi projekti, bet par tiem vēl ir pāragri runāt.

Teksts: Aleksandrs Mirovs

Fото: no fotosesijas zīmolam IQ Glasses / www.iq-glasses.ru; KrapivaKrapiva, Instagram@krapivakapiva.

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt