Gourmand Guide

Ziemassvētku must, panettone

Es atceros pirmo reizi kad pagaršoju panettone – pēc izskata tik itkā necilo maizi. Maizi, kura Ziemassvētku laikā ir katra itāļa mutē, kura tur izkūst kā tikko uzsnidzis sniegs, tikai daudz gairšīgāks, ja ņemam vērā, ka šajā gabaliņa ir olas, sviests, piens, žāvētie augļi, vaniļa un vēl daudz kas burvīgs. Paskatoties un skaidrojot, kas tad ir panettone, tā grūti saprast - kūka, kēkss vai saldā maize? Negribas teikt maize, jo parasti to ēd desertā, un neloģiski liekas pēc vakariņām piedāvāt vēl maizi. Kūka? Kūka tā arī nav? Varbūt vienkārši gavaliņs Ziemassvētku un ar to pietiek.
Reading time 5 minutes

Par panettone dzimteni uzskata Ziemeļitāliju, konkrētāk tieši Milānu, kur tas radies 15. gadsimtā ar daudzām leģendām un stāstiem, par to, kā tad tas īsti noticis. Ja tulkojam burtiski, panettone nozīmē „lielā maize”, jo itāliski piedēklis „-one” bieži apzīmē lielu izmēru, bet „pane” vai „panetto” ir maize vai maizes klaips.

1542627528961948 dsc09737

Lai panāktu tās izcilo gardu un tekstūru, panetone raudzē apmēram 72h, pilda ar dažnedažādiem kaltētiem augļu gabaliņiem, žāvētām miziņām, rozīnēm un šokolādes krikumiņiem (mūsdienās saraksts ir nebeidzams), un tradicionāli pasniedz ap Ziemassvētku un Jaunā gada laiku, kad Itālijas konditorejas lūzt no panettone izvēles un skatlogos tās izliktas kā lielākie dārgumi, kurus pirms iznešanas no veikala, iesaiņo skaistos svētku iepakojumos, pārsienot ar lentu, lai tā būtu kā skaista dāvana, kas bieži tā arī ir.

1542627544108352 dsc097261542627544298070 dsc09731
1542627544374824 dsc09735

Viena no romantiskākajām leģendām vēsta, ka panetone radusies 15. gadsimtā, kad Milānas augstmanis Ugeto deļi Atellani (Ughetto degli Atellani) bija iemīlējis nabadzīga maiznieka meitu Adalgisu, bet loģiski, ka Ugeto ģimene iebildusi pret abu attiecībām, un mīlnieki satikušies slepeni – naktīs. Adalgisas tēva maiznīcu sāušas piemeklēt neveiksmes – netālu atvērtās jauna maiznīca, kā rezultātā viņi zaudēja daudz klientus, drīz pēc tam saslimis cepējs, un Adalgisai bija jāsāk strādāt arī naktīs, kad tikās mīlnieki. Ugeto nespējot pieņemt to, ka vairs nesatiek savu mīļoto, pieteicies darbā maiznīcā par cepēja palīgu. Lai atstātu iespaidu uz mīļotās tēvu, viņš ieteica mīklai pievienot mazliet sviestu, kas bija dārgi un maiznīcai nebija naudas to iegādāties. Pārdod pāris savus vanagus un Ugeto nopircis sviestu un tā pievienošana radījusi sensāciju, sekojot vēl lielākai sensācijai, kad pievienoja arī cukuru. Kad jau visi runājuši par to, Ugeto pievienojis olas, bet tuvojoties Ziemassvētkiem pielicis vēl rozīnes. Tālāk jau sekoja kāzas, un pierādījums, ka mīlestība iet caur vēderu, lai vai kā mēs grozītos.

 

Bet ja paejam nost no romantikas, tad Itāļu gastronomijas pētnieks Stanislao Porcio intervijā stāstījis, ka pirmās dokumentālās liecības par panetoni saglabājušās no 1470. gada, kur tās pierakstījis hercoga Ludoviko il Moro Sforcas nama skolotājs Džordžo Valagusa. Viņa pieraksti parāda, ka Ziemassvētku vakarā, 24. decembrī, kamīnā ticis ievietots milzīgs bluķis, kuram bija jādeg līdz Zvaigznes dienai (6. janvāris). Tēvs to apslacījis ar vīnu, novietojis ugunī, pēc tam nogriezis pa šķēlei no trim pilngraudu maizēm, lai noglabātu līdz nākamajam gadam, bet pārējais ticis apēsts. Piezīmes norāda, ka lielā svētku maize sastāvējusi no kviešiem, kas bija ļoti īpašs produktus, kuru izmantoja tikai Ziemassvētkos. Vēlāk maizes mīklu papildināja ar olām, cukuru, sviestu un rozīnēm”, bet nekur gan nepiemin žāvētus augļus un raugu, kuru, pēc Stanislao Porcio datiem, pirmo reizi receptē raugu pieminējis Džanfeliče Luraski (Gian Felice Luraschi) 1853. gadā grāmatā „Jaunais Milānas ekonomiskas pavārs” („Nuovo cuoco milanese economico”).

 

 

Pagāja ilgs laiks, līdz panettone ieguva ap'mērus, kādus tā ir ieguvusi šodien. Tikai 20. gadsimta sākumā divi apņēmīgi Milānas uzņēmēji sāka ražot panetones vairumtirdzniecībai, bet 1919. gadā Andželo Mota sāka ražot tāda paša nosaukuma kūkas. Mota bija tas, kurš piešķīra šīm kūkām augsto kupolveida formu, mīklu raudzējot apmēram 20 stundas un panākot, ka tā uzrūgst trīs reizes lielāka par sākotnējo izmēru. Pēc Otrā pasaules kara panetone bija salīdzinoši pieejams saldais ēdiens ikvienam, bet nekas nav mainījies tajā, ka tas vēl arvien ir īpaši populārs tieši Ziemassvētku laikā.

1542627589264257 dsc09716

Klasiski tradicionālā panetone ir apmēram 30 cm augsta un apaļa, bet protams ir arī mazāka sun lielāks versijas. Pasniedz to ar desertvīnu, liķieri, kafiju vai kakao, bet bez tā, tā perfekti garšo apcepta pannā sviestā un ar saldējumu, kāds no tās taisa tiramisu, kāds pasniedz ar maskarponi un svaigām ogām, kāds uzber salātiem ar foie gras.

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt