Art

Imants Lancmanis | Sevis līdzsvarošana

Gleznotājs, mākslas vēsturnieks, heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālists Imants Lancmanis 55 gadus ilgo darbu Rundāles pils direktora amatā sauc par apjomīgas instalācijas veidošanu, kas pērn nodota jaunās direktores Lauras Lūses rokās. Viņš ir atstājis savu «utopijas salu», lai ar pilnu jaudu pievērstos glezniecībai – nodarbei, kas viņam saistās ar dziļu pārdzīvojumu. «Daudzi mani uzskata par vēsu, distancētu personību, bet patiesībā es lietas uztveru galēji emocionāli,» atzīst Imants Lancmanis.
Reading time 19 minutes

Teksts Laura Brokāne

Mēs tikāmies 2016. gada decembrī jūsu altārgleznas «Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās» atklāšanā Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Toreiz intervijā sacījāt, ka glezna tapusi brīvdienās un atvaļinājuma laikā un grūti paredzēt, cik daudz laika gleznošanai jums būs turpmāk.

Patiesībā jau tolaik zināju, ka 2018. gada nogalē došos pensijā. Lielākoties ne tikai tādēļ, lai pabeigtu rakstus, kas ir mans svēts pienākums, bet lai gleznotu, gleznotu, gleznotu... Minējāt gleznu «Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās »... Drīz būs gatava arī mana glezna «Svētā ģimene», un pašlaik veidoju gleznu «Svētais vakarēdiens». Reliģiskā glezniecība meistariem visos laikos bijis liels pārbaudījums un izaicinājums. Atskatoties pagātnē, ir tik daudz diženu darbu, ka, šķiet, mūsdienās nekas jauns vairs nav izdarāms. Bet tā nu ir iznācis. Manā dzīvē daudzas lietas nemaz nav izkalkulētas. Dažādu sakritību rezultātā radās «Svētā ģimene ». Ideja radās augusta beigās un nostiprinājās Spānijas brauciena laikā oktobrī. Savukārt «Svēto vakarēdienu» es kādā rītā nosapņoju. Ieraudzīju jau gatavā izskatā un patlaban realizēju. Kā redzat, esmu līdz ausīm glezniecībā! Ceļos un eju ar domu par gleznošanu.

 

Noprotams, ka «Svētās ģimenes» prototips ir īsta, mūsdienu Latvijā dzīvojoša ģimene?

Jā, tie ir Brigita Zelča-Aispure un Sandis Aispurs ar viņu diviem bērniem. Ieraudzīju, kā Brigita ar mazo sēdēja, un nodomāju – tā ir mūsdienu Madonna ar bērnu. Un Spānijā, skatoties [Bartolomē Estevana] Muriljo darbus, aptvēru, ka tā ir visa ģimene kopā: Dievmāte, Jāzeps, mazais Jānis Kristītājs un otrs puika. Viņi ātri nopozēja fotosesijai. Un līdzīgi ir ar «Svēto vakarēdienu». Pirms nedēļas nopozēja muzeja kolēģi – Kristus ar 12 mācekļu tēliem. Pusi no gleznas jau esmu aizklājis.

 

Esat teicis, ka interese par pilīm, muižām padomju laikā ļāva radīt pašam savu pasauli, aizbēgt no ikdienas.

Jā, tā bija. Droši vien man tas ir gēnos, kādas pagātnes atmiņas... Bet, racionāli raugoties, tā bija iespēja patverties. Rundāles pils bija kā sala padomju vājprāta vidū. Tur varēja uzbūvēt dzīvi ar savām vērtībām. Pilis mani vienmēr saistījušas ar piesātinātību. Tajās iemiesojas visas kāres: varaskāre, godkāre, mantkārība. Bet tajā pašā laikā arī viss tas, ko savulaik radošu cilvēku fantāzija varēja izveidot. Visas pilis savā ziņā ir Versaļa – sākot no Mezopotāmijas un Senās Ēģiptes līdz mūsdienām. Mans uzdevums Rundāles pilī bija neiedomājami noplukušu, tukšu, profanētu māju atgriezt kādreizējā līmenī. Mākslas darbi pils telpās mainās, arī šobrīd muzejs iepērk jaunus. Šī darbība jau nav pretēja gleznošanai, tā ir sava veida telpiskas instalācijas radīšana, tikai ar ļoti dārgiem priekšmetiem. Tos var salikt pilnīgi bezjēdzīgi, bet var sakārtot tā, lai rada miera un eiforijas sajūtu. Esmu pakļauts gan tālaika gaumei, gan arī izpratnei par harmoniju. Tomēr man ir vajadzīga arī gleznošana – terpentīna smarža, otas vilciens... Nu jau trīs mēneši pagājuši zināmā apsēstībā ar gleznošanu.

1557911108525193 12142228 106115829748399 691704073 n

Gleznošana ir individuālāks pašizpausmes veids nekā darbs pilī.

Jā, protams, jebkura tāda instalācija zināmā mērā ir pastarpināta. Ir daudz nosacījumu. Piemēram, nevari izvēlēties objektus pilnīgi brīvi. Bet gleznošana norit plašā pasaulē manā galvā un sagādā neprātīgu baudu to realizēt. Vakarā aizejot gulēt, nevaru sagaidīt, kad celšos, lai turpinātu gleznot.

 

Rundāles pils utopisko noskaņu spēcīgi var just jūsu organizēto karnevālu fotogrāfijās, kas uzņemtas padomju laikā. Tomēr intervijās esat teicis, ka diez vai būtu sācis strādāt pilī, ja zinātu, kas jūs tur sagaida, piemēram, sešdesmitajos gados.

Utopijas ir brīnišķīgas ar savu vīziju, uz ko virzīties, un pavisam jauki, ja šīs utopijas piepildās. Bieži vien tās paliek tikai par iedomu tēliem.

Doma par Rundāles pils atjaunošanu noteikti bija utopija. Grūti teikt, kā mums izdevās visam tikt pāri. Acīmredzot tā bija lemts. Pilīm Latvijā XX gadsimtā nav veicies. Tas, ka Rundālei bija ļauts atdzimt, ir brīnums.

Jums taisnība, ka brīžiem tas šķita neiespējami. Depresijas brīžu bijis bezgala daudz. Tas ir bijis ļoti garš process. Aprīlī pagāja 55 gadi, kopš sāku strādāt pilī.

 

Kādas tagad ir jūsu attiecības ar pili? Vai ir kāds īpašs rožu krūms, kas jāaprūpē?

Daudz kas ir jāaprūpē. Jāpabeidz monogrāfijas par pili trešais sējums, kā arī dažādi katalogi, to skaitā nelaiķes sievas [mākslas vēsturniece Ieva Lancmane] katalogs par XVIII gadsimta portretu izstādi. Labi, ka man jāpabeidz daudz rakstu darbu, jo gleznošana var pārvērsties apmātībā. Ir labi vakarā piesēsties pie datora un pievērsties rakstīšanai, turklāt tas notiek tajā pašā telpā, kur gleznoju.

 

Pilī negleznojat?

Nē, uz pili braucu uz sapulcēm. Esmu zinātniskās padomes sastāvā, un apspriežam publikācijas. Man joprojām ir arī pulksteņu un dekoratīvās bronzas priekšmetu kolekcijas, pats gribu par tām veidot izdevumus. Saites ar pili noteikti nav sarautas. Ik pa brīdim turp jāaizbauc, jāpabauda noskaņa. Bet es negribu būt pārāk bieži un maisīties pa vidu. Jaunā direktore lieliski ar visu tiek galā. Ar prieku vēroju, ka šī maiņa notika bez kolīzijām ne man iekšēji, ne citiem muzeja kolēģiem – viss skaisti rit tālāk.

Kas jums nepieciešams, lai gleznotu?

Būtībā vajag tikai brīvu laiku, kas nu ir nedaudz vairāk. Bet nav jau tā, ka visi pienākumi būtu izzuduši. Manā gadījumā tikai gleznot būtu bīstami. Pārāk dziļi ieeju šajā procesā. Daudzi mani uzskata par vēsu, distancētu personu, kaut patiesībā es lietas uztveru galēji emocionāli. Uzskatu, ka ar mākslu var nodarboties, tikai to pārdzīvojot. Laikmetīgās glezniecības ceļi bieži vien man ir slēgti, jo tie ir pārāk racionāli un vienkāršoti. Protams, nevaru glezniecībā izlikt visu, ko pārdzīvoju un domāju, tāpēc ir vajadzīgas tēmas. Ne velti esmu izvēlējies reliģisko tēmu, milzīgu gandarījumu sagādā Kristus ideju kopumu savienot ar viņa fizisko tēlu.

Man vīzija par gleznu parādās kā zibsnis, ko vēlāk aizpildu racionāli. Kopumā tas vairāk ir garīgs, nevis racionāls stāvoklis. Kā uzvest lugu – it kā uzrakstu materiālu, uzvedu, pats taisu dekorācijas un to visu ielieku gleznā. Ar šo iemiesojumu cenšos panākt, lai glezna no manis attālinās, aizpeld, un skatos uz to kā citu dimensiju – uz brīnumu, ko esmu dzemdējis. Šis process man nozīmē ļoti daudz. Tas ir mans ceļš, ko nevaru ieteikt citiem.

Mūsdienu pasaule ir tik apjukusi – nereti cilvēki saka, ka neredz jēgu. Patērēšana vairs nedod pmierinājumu. arīgā sevis līdzsvarošana ir vienīgais, uz ko vērts tiekties.

Domājot par laikmetīgo mākslu – varbūt rezultāts tikai šķiet vienkāršs, patiesībā sakņojoties dziļās emocijās?

Es negribētu par laikmetīgo mākslu izteikties slikti, bet, ja skatītājs tajā nevar ieiet un pazust... Starp citu, nupat Rundāles pils darbiniekiem Helēna Demakova nolasīja ļoti interesantu lekciju par dažām mūsdienu mākslas parādībām – [Anzelmu] Kīferu, [Deimienu] Hērstu. Ir labi zināt kontekstu, kas mākslinieku ieskauj. Piemēram, Kīfers man vienmēr šķitis neglezniecisks, samocīts, bet ir svarīgs fons, kurā viņš gleznoja, – nesaprašanas un nepieņemšanas vidū. Savukārt Hērsts šķiet ļoti nopietna mākslas parādība, ņemot vērā viņa darbu vērienu. Protams, arī Bils Viola. Es redzēju izrādi «Tristans un Izolde» Parīzē. Viola ar mūziku un video spējis pārvērst šo Tristana un Izoldes stāstu bezgala spēcīgā tēlu kopumā. Godīgi sakot, tas pat pārspēja to, ko esmu guvis no vecmeistariem. Pēc izrādes staigāju pa Parīzi raudādams.

Tas bija nākamajā gadā pēc sievas nāves, ļoti personīgi uztvēru izrādi. Arī mūsdienu māksla spēj sniegt ļoti spēcīgu pārdzīvojumu. Pats gan ar videomākslu nevarētu darboties. Man ir vajadzīgs otas pieskāriens, tas, ka audekls pamazām piepildās, aiziet no manis projām, un beigās to jau uzskatu par svešas rokas radītu.

 

Jūs savā daiļradē līdzīgi Violam nodarbojaties ar garīguma meklējumiem mūsdienu pasaulē.

Tieši tā. Ne velti «Kristus jautājums» bija 2016. gada Lieldienās – tas bija jautājums mūsdienu trakajai, konfliktu pilnajai pasaulei. Es sevi uzskatu par laikmetīgu mākslinieku. Brīnos, ka skatītājus bieži vien mulsina mana vecmeistariem raksturīgā forma. Patiesībā mana darbošanās ir līdzīga, piemēram, Kīfera vai īpaši Violas daiļradei. Visos laikos mākslinieki ir gribējuši kaut ko pateikt. Pat ja Bizantijas mākslinieka ikona mūsdienās šķiet tikai dzeletnbrūns ovāls, autors tajā vēlējies ielikt visdziļāko pārdzīvojumu. Ārējā forma var būt mainīga, galvenais ir tas, kas stāv aiz muguras. Mani mazāk saista glezniecība formas pēc. Man vajadzīga ticamības pakāpe. Tas, ka cilvēciņš no bildes uzrunā savu laikabiedru.

1557911246953026 imants lancmanis 1
Imants Lancmanis | «Pašportrets pie ābolu vainaga» | 2011 | audekls, eļļa | 115 x 88 cm | ZUZĀNU KOLEKCIJA

Savu stilu esat raksturojis kā konceptuālo romantismu.

Būtībā manas gleznas kā tēlu sistēmas ir romantiskas. Es, piemēram, mēģinu atrast cildeno arī karā un nāvē – parādīt, ka cilvēks var būt apgarots, apgaismots. Apzīmējums «konceptuālais romantisms» radās no sarunas ar sievu. Es teicu, ka uzskatu savas gleznas par konceptuālām. Bet viņa atbildēja – nē, galvenais tajās ir romantiskais pienesums. Tas, ka gleznas ir ietvertas reālistiskā, vecmeistariem raksturīgā formā, ir sekundāri. Tas vajadzīgs, lai novestu vēstījumu līdz skatītājiem.

 

Daudzu mūsdienu mākslinieku vēstījumi ir saistīti ar sociālo atbildību.

Jā, tā ir ļoti svarīga tēma, kas mūsdienās daudziem šķiet vecmodīga un neaktuāla. Ir priekšstats, ka tā saistīta ar propagandu, nav mākslinieciska. Taču arī vecmeistari gribēja kaut ko apgalvot, noliegt, slavēt. Jau teicu, ka esmu ļoti emocionāls, tāpēc nevaru, piemēram, attēlot karu, neizsakot nosodījumu. Māksliniekam nav jāaudzina skatītājs, bet viņš var atgādināt par dažām svarīgām, mūžīgām patiesībām, arī par morālo atbildību. Mūsdienu Latvijā, paldies Dievam, cilvēkiem nav jāizšķiras – iet karā vai nogalināt, bet viņiem vienalga ir morāla atbildība pret savu ģimeni, vidi. Ir labi, ja māksla un literatūra par to atgādina. Mākslai un literatūrai ir milzīgs iedarbības spēks. Senos laikos, kad literatūrai nebija konkurences, tā spēja veidot cilvēka raksturus veselai paaudzei.

Man nepatīk, ja māksla ir ciniska, vienaldzīga, uzspļauj visam, ieskaitot sociālo un morālo atbildību. Mūsdienās visi tie krimiķi ir izdarījuši daudz slikta – tajos parādās nogalināšanas vieglums, ciniskums, ļaunā nesodīšana. Filmās rāda, ka vardarbība ir rotaļīga. Ne velti tik bieža ir vardarbība skolēnu vidū. Masu kultūras briesmīgais pienesums ir, ka nāve nav pa īstam. Senajās kultūrās pret to attiecās ļoti nopietni.

Māksliniekam ir jādomā nevis par skatītāja izklaidēšanu, uzjautrināšanu vai šausmināšanu, bet ne gluži didaktiskā veidā jāparāda ceļš uz gaišo. Var jau vīpsnāt arī par kristīgajām vērtībām, bet, ja cilvēks grib būt godīgs, viņam ir jāpadomā, ko var likt vietā. Manuprāt, tikai cilvēks ar varmācīgu un brutālu raksturu var paziņot – man nav ideālu, nekam neticu.

Kā var negribēt labo? Domāju, tā ir diezgan skumja dzīve. Nekad neesmu varējis saprast noziedzniekus, jo šķiet, ka dzīvot ar noziegumu ir ļoti nekomfortabli. Ir viegli darīt labu, jo tad var dzīvot komforta zonā.

 

Piemēram, politikas teorētiķe Hanna Ārente, runājot par karu, norāda uz ļaunuma banalitāti.

Mūsdienās cilvēks ir vērsts uz skepsi, bet viņam var iestāstīt – līdzīgi kā ēdat ekoloģisko pārtiku vai nodarbojaties ar jogu, savas garīgās higiēnas labad varat kultivēt labo. Kristīgās vērtības var būt kā atbalsta punkts. Es nevaru iedomāties pilnīgu neticēšanu augstākai varai. Varbūt jaunībā šķiet, ka pats visu vari. Bet ar laiku, piemēram, 55 gadus strādājot pilī, saproti, ka esi bijis tikai bīdāms izpildītājs svarīgā misijā, kuru nerealizēji ar savu gribu un iedomām. Nesaku, ka manas gleznas ir domātas, lai pievērstu cilvēkus Dievam, vēl jo mazāk baznīcai, tomēr nenāk par sliktu, ja viņi piedomā par ideāliem. Īpaši tāpēc, ka mūsdienu pasaule ir tik apjukusi, – nereti cilvēki saka, ka neredz jēgu. Patērēšana vairs nedod apmierinājumu – ja esi pieēdies un turīgs, var piemeklēt vilšanās. Šajā situācijā morālās vērtības var rādīt ceļu. Garīgā sevis līdzsvarošana ir vienīgais, uz ko vērts tiekties.

Pastāstiet, lūdzu, kas jūs iedvesmo ārpus mākslas!

Mani iedvesmo daudz kas. Pirmām kārtām jau literatūra. Man ir žēl, ka daļēji literatūras vietu tagad iekarojusi televīzija un internets. Tagad, kad esmu pilnībā pievērsies glezniecībai, televīziju vairs tikpat kā neskatos, jo neciešu reklāmas. Nesaprotu reklāmas jēgu. Kāpēc vienu un to pašu klipu filmas laikā atkārto reizes desmit? Manuprāt, skatītājs šo produktu sāk ienīst, nevis vēlas iegādāties. Esmu atklājis veidu, kā neļauties šai banalitātei, – filmas skatos datorā. Izvēlos seriālus, kas nav pārāk kaitīgi, – patur atbildības zonā, ar pareizu uzstādījumu. No izklaides žanra man patīk vesterns, jo beigās ļaunie vienmēr dabū savu algu. (Smejas.)

Es ļoti priecājos, ka literatūras loma nav zudusi pavisam. Prieks, ka arī Latvijā, kur pirktspēja ir salīdzinoši zema, cilvēki izdod, pērk un lasa grāmatas. Literatūra ir iespēja katram būt radošam – lasītājs būtībā iestudē grāmatu, pats veido tēlus un dekorācijas. Grāmatas audzinošā loma ir neiedomājami liela – nedod Dievs, ka tā varētu sarukt!

Mūzikas ziņā gan esmu ļoti konservatīvs – laikmetīgā mūzika tikai retos gadījumos veido harmonizēto sistēmu, kas man nepieciešama. Veco laiku mūzika ar kompozicionālo sakārtotību mani fascinē. Kad esmu nervozs un mani apsēdis kāds kičīgas mūzikas fragments, es ieslēdzu kādu [Volfgana Amadeja] Mocarta vai [Johana Sebastiana] Baha skaņdarbu. Strukturētība atkal sakārto nervu sistēmu. Mūzika viegli iesēžas man galvā. Ir bijis tā, ka trīs nedēļas galvā skan viena melodija. Ramondu Paulu es uzskatu par ģeniālu skaņradi, kurš pārspēj [Endrū Loidu] Veberu un citus lielos metrus ar spēju dot tekstam ārkārtīgu tēlainību. Katrs gads XX gadsimta otrās puses Latvijā ir ietērpts kādā Raimonda Paula muzikālo tēlu sistēmā, atpazīstamajās skaņās. Bet es nedrīkstu klausīties viņa dziesmas, citādi atskaņošu tās savā galvā ilgi, ilgi. Klausos sarežģītas melodijas, kuras nevaru reproducēt. Bet diemžēl varu reproducēt šo to no Mocarta.(Smejas.)

1557911413343820 bruno vasil
Bruno Vasiļevskis | «Klusā daba – saules stars» | 1987 | ZUZĀNU KOLEKCIJA

Vasiļevskis izceļams kā viens no pēckara posma māksliniekiem, kas ārkārtīgi smalkā veidā spēja apspēlēt socreālisma ideoloģiju, ienesot postmodernisma vēsmas. Gleznā «Klusā daba – saules stars» viņš noved acīm tveramo, objektīvo realitāti abstrakcijā – gaismas stara lauzto virsmu sadalot laukumos, kas pārtop sajūtas ilustrācijā. Gaisma šajā gadījumā ir mākslinieka notverta parādība ne vien caur tehnisku vērojumu, bet caur apzināšanos.

 

Vai jūs varētu minēt vienu Latvijas pēckara mākslas darbu, kas jums personīgi šķiet ļoti nozīmīgs?

Es augsti vērtēju pēckara latviešu mākslu, īpaši glezniecību. Uzskatu, ka latviešiem ir paveicies ar mākslas gēnu, ar kolorīta un harmonijas izjūtu, kas varētu pavadīt latviešu zemnieku, piemēram, būvējot māju. Jebkurā Latvijas vēstures periodā, pat Staļina laikā, ir bijusi spēcīga glezniecība. Es to nesaku, izejot no lokālpatriotisma, kas man nemaz nav tik attīstīts. Arī Nacionālā muzeja izstādē «Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme» es ieraudzīju daudz labu darbu, arī tādus, kurus mūsu grupa [Franču grupa] sešdesmitajos gados vērtēja vīzdegunīgi, bet patiesībā tie nav slikti. Ļoti augsti vērtēju savus laikabiedrus Maiju Tabaku, Bruno Vasiļevski un citus, bet izvēlēties vienu vislabāko autoru vai darbu ir neiespējami.

Mani skumdina, ka bieži vien mākslinieki vai kritiķi noliedz visu, kas neietilpst viņu domubiedru sniegumā. Mūsdienu mākslas vērtējums mēdz būt šaursirdīgs, savu grupu apkalpojošs. Piemēram, Leipcigas mākslinieku Mihaelu Trīgelu noklusē, jo viņš ir no Austrumiem un pārstāv neērtu virzienu. Līdzīgi kā ar mani – mana glezniecība nav ieliekama omulīgajā, ieeļļotajā lielajā ceļā. Māksliniekam vienmēr ir jāuztausta sevī sava unikalitāte, dīvainība, nevis jāraugās atpakaļ un jākalkulē, kas būs aktuāls tirgū. Mākslā ir tik daudz iespēju – nav jēgas kādu atdarināt. Man šķiet, esmu spējis būt pietiekami objektīvs un nedomāt kādas kliķes ietvaros. Domāju, ka spēju saskatīt, kas stāv aiz mākslas darba. Mani jau nevar apmānīt, iestāstot to, kā tur nav.

līdzīgi ieraksti

Iesakām apskatīt